Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Kurzemnieks

Izvēlieties līdzjūtības vārdus / līdzjūtības tekstu

Līdzjūtības pantiņi

Autors

Pēc satura

Uz spārniem dzērves nes jau pavasari,
Un piesaulē jau vizbulītes zied.
Un ir tik skumji, ir tik ļoti skumji,
Kad tieši tagad tev bij jāaiziet.
(J. Ziemeļnieks)

Bez vēja vilnis jūrā stājas,
Dziest lietū ugunskurs.
Kam tavu vārdu sirds arvien vēl
Kā gaišu lapu tur?
(L. Breikšs)

Pār tavu sirdi un darbīgo mūžu
Zemes māte nu villaini segs.
(N. Dzirkale)

Cik gan cilvēka mūžs ir īss:
Te saule, prieks, sapņi,
Bet pēkšņi pārdeg viss.
Prieks noriet, sazin kur pazūd sapņi,
Un saules gaisma nevis caur stariem,
Bet pelnu atblāzmā līst...
(M. Svīķe)

Nav tādu vārdu, ar ko izsmelt bēdas
No sirdīm, kas sāpēm pielijušas.
(Ā. Elksne)

Pieminam cilvēku.
Izrādās – viņa vairs nav.
Viņš ir aizgājis.
Projām aizgājis jau.
(..)
Liktenis steidzīgi Dzīves grāmatu šķir.
Ko cilvēki piemin,
Tas vēl starp dzīvajiem ir.
(J. Osmanis)

Vēl gribējās strādāt,
Dzīvot un būt,
Bet pēkšņi – nakts,
Un saule jau zūd.
(M. Ķempe)

Bet sāpi šo vairs nevar nodzēst,
Kā nodzēšams nav asnu dīgums.
(H. Heislers)

Es izgāju no istabas
Zelta zvaigznes skatīties:
Zelta zvaigzne noskanēja,
Pie Dieviņa aiziedama.

Es gribēju notvert vēju, bet nevarēju.
Es gribēju ledū uguni kurt, bet nemācēju.
Es gribēju satvert krītošu zvaigzni, bet nepaspēju...
(A. Anitīna)

Zaļš egles zars
Un baltas sveču liesmas
Kā sveiciens pēdējais
Iet līdzi mūžībai.
(V. Kokle–Līviņa)

Manas dienas –
Ieaugušas rudzu ziedos.
Saulē sasprēgājušas,
Mērcējušas lietu.
Vai tad viegli
Manas dienas zibējušas?
Bet...
Labiem cilvēkiem tās labu gribējušas.
(M. Bārbale)

Dusi saldi zemes rokās,
Lai tev sapņu nepietrūkst.
Mīļas rokas ziedus noklās,
Un tev silti vienmēr būs.
(A. Straube)

Kad acs ar asarām pielijusi,
Nāc, Dievs, mums mieru sirdī liet.
(A. Lūsis)

Vai, zemīte tev pietrūka
Smilšu gultā gulētāju,
Ka tu mani arī sauci
Zem savām velēnām.

Šonakt pasaulēm tālām
gribējās aizlidot līdzi
plašumā, kuram nav gala.
(A. Skujiņa)

Es dzirdu saucienu uz mājām iet,
Kad zvaigznes laipni manim pretī staro
Kad stundas nemanāmiem soļiem iet,
Un sirds no malas savu dzīvi vēro.
(S. Kozule)

Sabirzis laiks
Sīkos sniegpārslu baros.
Apsniegu balts,
Ar roku pie mūžības skaros.
(A. Putniņš)

No dziesmas es biju paņemts,
par dziesmu man jāpaliek,
sadedziniet reiz mani
un dziesmā izkaisiet –
no dziesmas, kas ir mana zeme,
Dzimtene, ļaudis šie,
jūs paņēmāt kādreiz mani,
nu atpakaļ atlieciet.
(J. Peters)

Klusums, Tevis vairs nav, tikai atmiņas...
(A. Gļauda)

Noriet saule vakarā,
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa,
Baltā smilšu kalniņā.

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu
Nav nākotnes, ir tikai vēju balss.
Un kādai mīļai, labai sirdij
Nekad vairs nesāpēs, ne arī sals.
(N. Dzirkale)

Mūsu māja nepaliek tukša.
Tur tauriņi ziemo.
Un trauslos puteņa sapņos
Pie viņiem puķes nāk ciemos.
(V. Belševica)

Tas visskumjākais brīdis, kad mātes sirds
Uz mūžu mūžiem pārtrūkst un stājas,
Tad zvaigznes pie debesīm asarās mirkst
Un tukšas kā klajums kļūst mūsu mājas.
(A. Vējāns)

Dārzā novīst zieds pēc zieda,
Cilvēks aiziet viņiem līdz.
Un bezgala skumjš un vientuļš
Kādā mājā atnāk rīts.
(N. Dzirkale)

Runājiet ar mani klusi,
Saudzīgāk kā citu dienu:
Šodien sirds man palikusi
Smagāka par sāpi vienu.
(E. Zālīte)

Tālu, tālu ceļi lokās,
Saulei uzlēkt nepasokas,
Rīti putna aizdziedāti,
Paņem tevi līdz.
(L. Kronberga)

Tu būsi debesīs, zemē,
Tu vējā un saulē.
Tu savējo sirdīs,
Tie tevi neaizmirsīs.
(V. Kokle–Līviņa)

Tālumā aiziedams,
Tu atstāj mums savu tuvumu.
(J. Osmanis)

Koks nezin, kad vētrā tas lūzīs,
Ne cilvēka sirds, kad pukstēt tā stās.
(O. Rikmanis)

No visiem tālumiem ir atpakaļ ceļš,
No laika tāluma nekad.
(E. Vēciņa)

Uz ievu ziedēšanu viņa neatnāks,
Uz ābeļu un rožu – neatnāks,
Vairs ne uz kādiem ziediem viņa neatnāks,
Jo viņa visiem ziediem cauri ziedēs…
(O. Vācietis)

Lai tēva mīlestība visos ceļos vada,
Lai tēva miers tev spēku dod.
Lai labā, apklususī sirds vēl ilgi
Teic padomu un ceļa maizi dod.
(J. Silazars)

Man šovakar ir tik smagi,
It kā būtu satumsis ceļš.
Ar dzeltenām lapām klāts ,
Ar lietus asarām pārpludināts.
(Ā. Elksne)

Aiz zemes malas noguls gurda diena,
Būs vakars vēls un zvaigžņu pilna nakts.
Bet mūsu vidū paliks tukša vieta,
Viens darba mūžs būs kapu smiltīm segts.
(J. Osmanis)

Māmuliņ, par tavu mūžu
Šodien klusi paldies sakām.
(A. Svētiņa)

Nu laiks ir tai vietā aiziet,
tur - saulei pie rokas labās,
kur Dieviņš dvēseli manu
savā valstībā glabās.
(J. Kronenbergs)

Pēkšņi saule nokritusi bezdibenī.
Lakstīgalas stikla acīm un aizsalušām balsīm...
(R. Ādmīdiņš)

Tajās lapās,
Ko mūžības vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs.
(Z. Purvs)

Ceļi tik īsi, bezgala īsi,
Garas, tik garas uz turieni kāpes.
Viena klusuma tagad būs vairāk,
Vienas nepārsāpamas sāpes.
(A. Skalbe)

Klusa paliek māja, sēta,
Klusa tēva istabiņa:
Nav vairs tēva mīļo soļu,
Nav vairs tēva padomiņa.

Izdziest mūžs kā sveces liesma,
Izdeg tā kā saules stars,
Apklust tā kā laba dziesma,
Kas vairs sirdi neaizskar.
(J. Sirmbārdis)

Pār dzeltenām smiltīm dzeltenas lapas krīt,
Vējš velti pūlas tās projām dzīt.
Uz ziediem rasa nopil kā asaras,
Aizrit kā pēdējie mirkļi no vasaras.
(J. Osmanis)

Vaicās zeme – kā tas var būt,
Ka tavus soļus vairs nesajūt,
Vaicās pamestā māja un dziestošā pavarda liesma,
Vaicās – cilvēk, kur ir tava dziesma?
(A. Skalbe)

Gan zināju tās dieniņas,
Kad bij’ ieti darbiņā.
To dieniņu nezināju,
Kad būs iet aizsaulē.

Vismīļākais ir mātes vārds,
Kas atdus zemes klēpī vēsā.
(I. Lasmanis)

Lai tev dzimtās zemes vēji
Klusu miera dziesmu dzied...
(J. Silazars)

Vakarzvaigzne mirgo klusi,
Sirds nu mieru atradusi!
(A. Lūsis)

Mums zināms ir tāds neliels vārdiņš: - Turies!
Ko saka tad, kad lieki citi vārdi,
Kad ceļā pēkšņi uznākusi tumsa,
Uz pagātni ir aizcirtušies vārti!
(N. Dzirkale)

Kur nu vārdi, kur nu smiekli?
Kas mums mīļi blakus stās?
Lielais miers tik viegli, viegli
Tavai sirdij pieskārās.
(M. Ķempe)

Tuvs cilvēks neaiziet,
Viņš tikai pārstāj līdzās būt.
(R. Skujiņa)

Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!
(L. Pēlmanis)

Un neteiktie labie vārdi
Par vēlu sadeg kā čuksts:
Nevienam neprasot, stājas
Tās sirdis, kas pasaulei pukst.
Vēl negribas ticēt. Joprojām
Dzīvie vārdi pār tumsību žilbst.
(M. Čaklais)

Ņem mūsu mīlestību, lai Tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz.
(O. Vācietis)

Smilšu kalnā zem dzīvības priedēm
Nu darbi, rūpes un vasaras dus.
(M. Lozberga)

Tu, mīļo tēt, nu projām aizej klusi
Tai ceļā pēdējā, no kura nepārnāk.
(V. Grēviņš)

Nav vairs ne ceļu, ne ilgu…
(P. Sils)

Atstājiet mani šai vietā,
Kur bērzi un vītoli plaukst,
Kur pļavas izsmaržo rietā,
Kur gājputni rudeņos sauks!
(R. Urtāne)

Tā atnāk vakars,
Gaita iet pret rietu,
Un tavās pēdās asru rasa birst.
Tik netic sirds, ka tu jau projām ietu,
Ka visas cerības un sapņi irst.
(Z. Purvs)

Kaut nekad vairs neatnāksi
Savā sētā ciemoties,
Tiem, kas tevi mīlējuši,
Tava gaisma līdzi ies.
(Z. Purvs)

Un pēkšņi tāds klusums,
Ka saule apstājas debesmalā
Un arī stāv elpu aizturējusi.
(I. Ziedonis)

Pēdējais sniegs:
Tie ir marta puteņi logā
Un gaistoši ziedi uz stikliem.
Tas ir balts klusums
Un miers ceļa galā…
(J. Silazars)

Tikai klusa sāpe sirdī,
Ilgi vēl pēc tevis sauks.
(J. Silazars)

Egļu elpa dvēselei pāri
Skatīt saulainas debesis liegs,
Vienmēr tukšas būs sirdis, ko skāris
Tumsas kaisītais mūžības sniegs.
(K. Apškrūma)

Pārtrūka dzīve kā gājputna dziesma,
Sirdī šīs dziesmas atbalss sāp.
(Z. Purvs)

Vai, mīļo tēt, tu nevari pa zvaigžņu logu
Sniegt tagad pretī savu stipro roku man? -
Pa zemes leju ejot, bieži pagurst soļi,
Un dziļi, dziļi sirdī sāpju bites san...
(E. Stegere)

Un tavs vārds
Nu vairs atpeld kā mākonis sārts...
Ne vairs prasa mums ko, ne vairs lūdz.
(O. Lisovska)

Ilgu mūžu nodzīvoji,
Daudz darbiņu padarīji, -
Lai nu viegli Zemes māte
Pārklāj tavu augumiņu.

Un atmiņas ziedēs ap viņu
Baltas kā ābeles.
(Ā. Elksne)

Tu esi vienvienīga,
Kas vienreiz tik var būt,
Tu aiziedama paliec,
Kā gaismu tevi jūt.
(A. Dāle)

Visa dzīve ir kāpšana kalnā,
kura virsotni mēs nepazīstam,
jo tie, kas reiz to sasnieguši,
neatgriežas.
(Z. Mauriņa)

Vairs neiešu pa sila sūnu taku,
Neglāstīšu bērza tāsi balto.
Vien egļu zaru nolieciet man blakus,
Lai vieglāk ir, lai nejūt zemes elpu saltu.
(K. Apškrūma)

Ziedi reiz nobirst – un to vairs nav.
Tikai smarža saglabājas stipra
Mūsu atmiņu dārzos.
(P. Vīlips)

Ar bērniem, mazbērniem
Un padarītiem darbiem
Tu paliec šai saulē un mūžībā.
(E. Vēveris)

Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums
Un klusās naktīs sapņiem jāļaujas.
Vēl daudz bij ņemams, dodams, mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.
(Rainis)

Es visu atstāju jums-
Savas skumjas un prieku, kas bijis,
Savu darbu un domas,
Kas kopā šai dzīvē ar jums
Kā raibs dzīpars vijies.
(V. Kokle–Līviņa)

Skumji noliec galvas priedes klusās,
Nolīst ziedos ausmas mirdzums silts,
Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!
(L. Pēlmanis)

Zeme, tev šodien
Viens ceļinieks vairāk…
(O. Vācietis)

Šalc vējiņš. Dūc bites. Svilpj strazdi.
Un ābeles zied un raud...
(F. Bārda)

Un mana dvēsele ar meža šalkām
Te paliks, mirgojot ar rasu tīru,
Ar zvaigžņu ceļu meklētāju alkām,
Un visu to, ko aiziedams sev turēju par mīļu.
(A. Garančs)

Kļūst dzīvības siltums par sveci,
Kas gaismu ir beigusi liet.
(K. Apškrūma)

Nebūtībā aiziedams,
Tu atstāj mums skaidro būtību,
Avota lāses jūtību,
Liesmas degsmi, savu sūtību.
(J. Osmanis)

Daudz darba stundu kopā nostaigājām,
Gan priekus, bēdas pratām kopā vīt.
Bet šodien mums no tevis jāatvadās,
Bez Tevis darba diena sāksies rīt.
(F. Bārda)

Mīļš cilvēks aizgājis uz klusēšanas pusi,
Vien paliek atmiņas ar pateicības vārdiem.
(J. Rūsiņš)

Sāp sirds, no dēla šķiroties,
Kad viņa taka smilšu kalnā iet.
(J. Rūsiņš)

Pļava dvesmos kā senāk
un svelmainā saulē sils,
Tik kapkalnā pār kādu mūžu
plauks ziediņš zils.
(A. Balodis)

Tukša paliek lauku sēta,
Klusa paliek istabiņa.
Apklusuši tēva soļi,
Nav vairs tēva padomiņa.

Gaisma nodzisa –
Tava pasaule apklusa.
(V. Kokle–Līviņa)

Daudz darba stundu kopā nostaigājām,
Gan prieku mēs, gan bēdas pratām kopa vīt,
Bet šodien mums no Tevis jāatvadās.
(F. Bārda)

Liepiņ, tavu kuplumiņu
Līdz pašai zemītei;
Māmiņ, tavu labumiņu
Līdz mūžiņa galiņam.

Zeme deva, zeme ņēma,
Zeme visu nepaņēma.
Labi darbi, mīļi vārdi –
Tie palika šai saulē.

Paliek atmiņu kāši,
Atspulgi no nebeidzamajiem darbiem,
No mirkļiem, prieka pilniem,
Un no mirkļiem skarbiem.
(J. Osmanis)

Tāda ir dzīve:
upes plūst, saule mostas un riet.
Ikvienu Dievs savā laikā iezīmē
un ceļu, pa kuru lemts iet...
(M. Svīķe)

Mani mīļie, es pie jums vēl būšu
Sniega pārslā, čukstā, rasas lāsē,
Saulē, vējos, dziesmās, jūsu mūžos:
Dzīve beidzas, mīlestība – nē.
(D. Legzdiņa)

Aizbridās saulīte – noslīdēja
Debess malā;
Izira cerība sārti zaļā.
Nu es stāvu ceļa galā.
(J. Poruks)

Tu - saules ceļš un labā avots biji,
Kam, rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
(K. Apškrūma)

Mana zvaigzne ir tik maziņa,
ka nevaru to tev parādīt...
Tu naktī raudzīsies zvaigznēs,
bet es taču dzīvošu vienā no tām.
(A. de Sent Ekziperī)

Kā zars pie zara, vainagā kas sienas,
Tā mūža vainagu mums savīt māk
Gan dzīves nebaltās, gan baltās dienas,
Kas, tevi atminot, šķiet, runāt sāk…
(V. Rūja)

Ar ko izmērīt dzīvi?
Ar ko mūžu var mērīt?
– Ar septiņām pēdām. Es nezinu cita.
Ar to, kas paliek pēc nāves.
Ar cilvēcību.
(L. Brīdaka)

Liktenis steidzīgi Dzīves grāmatu šķir.
Ko cilvēki piemin,
Tas vēl starp dzīvajiem ir.
(J. Osmanis)

Vientuļā mežā, kur reti dun gājēju soļi,
Iemaldās ceļinieks vēls, vai ogotājs vecs,
Aizmirstā kapsētā, grodi kur sabirst un oļi,
Noslēdzas mūžs tev, nu smiltis tevi sedz.
(K. Dāle)

Nu tikai patiesība viena
Vairs dzīvot turpinās ar mums,
Ka māmuļa bij saules diena
Un mīlestības starojums.
(K. Apškrūma)

Tu gadus mēroji ar darbu,
Ko krietni paveikt bij Tavs gods.
Ar sirsnību un klusu rūpi,
Ko allaž centies citiem dot.
(K. Apškrūma)

Vai tie mākoņi piekusuši,
Vai Tu aiz mākoņiem, māt,
Varbūt dievkoka tumšzaļā zarā
Vēl ar Tevi var parunāt…
(Sk. Kaldupe)

Jā, no tālumiem
Tikai šis tālums
Vistālākais,
Tikai pēc šķiršanās šīs
Nekad vairs tikšanās nav.
(O. Vācietis)

Dziesmai nepienāk pat gals,
Kad jau klusē mātes balss...
(A. Krūklis)

Ir rudens, lietus sitas logā,
Un āboli bez tevis krīt...
(J. Silazars)

Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti,
Lai nu mīļi Zemes māte
Pārklāj savu seģenīti.

Pāri sirmām kapu priedēm
Pāršalc Tavas dzīves stāsts.
Pāri darbam, sāpēm, ilgām
Baltu, vieglu smilšu klāsts.
(M. Svīre)

Es nekā vairāk nesacīšu
Kā tikai vienu, proti –
Man tur debesīs ir viena kaija.
Kaijiņa. Balta ļoti.
(I. Ziedonis)

Cik pasacīts tev, tik ir.
Nu sarunāties ar tevi
Būs – klausīties pašam sevī
Un atmiņu lappuses šķirt.
(Z. Purvs)

Šalkšu kā vējš tajā birztalā,
Skanēšu putnu dziesmās –
Atmiņas mirdzēs kā pavediens.
(M. Jansone)

Jau atkal viena zvaigzne
Tur augšā šonakt dziest.
Sirds, visu atdevusi,
Beidz priecāties, beidz ciest.
(A. Štrauss)

Un tā mēs aizejam-
tā: pēkšņi un pavisam.
Bez ceļa atpakaļ.
Smilts klājas pāri visam.
(Z. Purvs)

Ir skumjas, kas acīs asaras rieš,
Ir atmiņas, kas visu dzīvi silda.
(A. Skujiņa)

Te nu jūs esat – darbi un steiga –
Pēkšņas beigas... un nu ir gana.
Un elso vēl priedes smagajā vējā
pa to, ko mēs nespējām.
(L. Brīdaka)

Saņem silti, Zemes māte,
Manu mīļu māmuliņu,
Ieliec viegli savā klēpī
Sagurušo augumiņ.

Raud sveces, raud…
Tās sadedzina dienu.
(K. Apškrūma)

Mirkļi kā laimes lāstekas pil,
Izkūst, pārvēršas vārdos
“Reiz bija”.
Plaukstā guļ mitrums,
Drūp sapņu pils.
(I. Bērsons)

Nāks vasara un ziedēs jauni ziedi,
Tik tu nekad vairs nebūsi ar mums.
(B. Saulītis)

Tavs mūžs
Ir dzimtā pusē sēti graudi,
Tie cauri gadiem
Jaunus asnus dzīs.
Caur paveikto
Kas nebeigs dzīvot ļaudīs
Plauks piemiņa
Un sirdīs nezudīs.
(K. Apškrūma)

Vissvētākais ir mātes vārds,
kam dzīvība ir jāiznēsā.
Vismīļākais ir mātes vārds,
kas atdus zemes klēpī vēsā.
(I. Lasmanis)

Tik daudz vēl nepateiktā
No dzīvē izjustā,
Tik daudz vēl nepaveiktā
No mūžā cerētā.
(V. Kokle–Līviņa)

Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.
(O. Lisovska)

Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums...
(Rainis)

Vai, zemīte, tev pietrūka
Kalniņā gulētāji?
Kam tu mani jaunu sauci
Zem zaļām velēnām.

Nokaisiet man celiņu
Smalkajām smiltiņām,
Uguntiņu dedziniet
Visās vaska svecītēs.

Ir klusums,
Kas pasaka vairāk par vārdiem…
(Z. Mauriņa)

Šalciet klusi dzimtie meži
Mūža dziesma beigusies...
(Sk. Kaldupe)

Mēs nezinām, kad, kurš vai kura
Kā nākamie mūs pametīs
Kā dzirksts no sūrā ugunskura,
Kas ir jau izdzisis gandrīz.

Mēs velti skumstam, velti minam
Šo mūža mīklu grūtāko.
Cik labi, ka tik vien mēs zinām,
Cik jāzin, – vairāk it neko.
(J. Osmanis)

Atstājiet mani šai vietā,
Kur bērzi un vītoli plaukst,
Kur pļavas izsmaržo rietā,
Kur gājputni rudeņos sauks!

Atstājiet mani šai pusē,
Kur zvaigznes augustā krīt!
Kur iešalko vēji un klusē,
Kad mēness aiz mākoņiem slīd.
(R. Urtāne)

Baltie bērzi, šalciet klusi,
Sveiciet tālos apvāršņus.
Tēva sirds ir aprimusi,
Čaklās rokas mierā dus.
(J. Sirmbārdis)

Vismelnākā šķiršanās stunda,
Par ēnu kad pārtop tavs glāsts,
Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk
Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.
(K. Apškrūma)

Dusi saldi, mīļo tētiņ,
Mūža miegs lai tev ir salds.
Auklēs tevi rasas rīti,
Ziedi klās un sniedziņš balts.
(A. Krūklis)

Nevar pazust tas, ko mīli,
Nezūd darbs, kas krietni veikts.
Arī tad, ja mūža gājums
Šķiet pārāk negaidīti beigts.
(A. Krūklis)

Mani sapņi paliek bērnos:
Tālāk būs jau viņu ceļš.
(J. Silazars)

Nāve ne uz vienu jautājumu neatbild,
nevienu mīklu neatrisina,
nevienu darbu neizved galā,
nevienas ilgas neapmierina un neizraisa,
nevienu cerību nepiepilda –
nāve ir tikai nogurušam maza atpūta.
(Rainis)

Ļauj pie tavām mīļām rokām
Vēl tik mirkli galvu glaust...
Cauri palsai sāpju miglai
Senos saules rītus jaust.
(A. Krūklis)

Dārgā, labā, nesavtīgā sirds,
Visus mūs Tavs mīļums kādreiz skāris!
Nāve nevar mūs no Tevis šķirt-
Staro mīlestība mūža dārzam pāri.
(K. Apškrūma)

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu,
Nav nākotnes, ir tikai vēju balss…
(N. Dzirkale)

Vēl daudz bij ņemams, dodams, mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.
(Rainis)

Par mani neraudiet.....
Ar maigo vakarvēju man kādreiz
Sveicienus no tāles atsūtiet.
Un dzīvi mīliet tā, kā es to iemīlēju,
Kas skaisti dzīvojis, tam žēl nav projām iet.
(A. Sakse)

Pieklust steigas soļi baltā dārzā,
Klusumā vējš, maigi apkārt san.
Domās skauju baltos dailes putnus
Sirdī viņu dziesma klusi skan.
(N. Liepiņa)

Dieviņš deva, zeme ņēma,
Zeme visu nepaņēma,
Mīļi vārdi, labi darbi,
Tie palika šai saulē.
(Tautasdziesma)

...un balti vēji klusām meža malā stāv,
Jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt...
(O. Vācietis)

Vien tikai savu mīlestību varam
Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz.
(K. Apškrūma)

Ļaut skaņai izskanēt,
Ļaut sāpei izsāpēt,
Ļaut upei aiztecēt,
Ļaut...
(I. Auziņš)

Klauvē mana dvēselīte
Pie Dieviņa namdurvīm,
Celies, Dieviņ, aun kājiņas,
Laid iekšā dvēselīti.

Kur tu, māmulīt, esi?
No naksnīgās tāles
man par vēsti
kaut mazu zvaigznīti dedz!
Nevar būt, ka uz laikiem
ledaina gāle
visas dvēseļu takas
un taciņas sedz....
(K. Apškrūma)

Šai zemē, šai saulē,
Še atnācu viesoties;
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam.

Deg, sēru svece deg,
Kaut mūžs vēl neizdzīvots...
(K. Apškrūma)

Nu mūžs ir noslēdzies,
Stāv ozols pagalmā un skatās,
Kā aiziet tēvs caur vārtiem
Savās mūža takās.
(J. Rūsiņš)

Priedes sērās šalko klusi,
Bērzi zaļās galvas liec.
Kādēļ, sirds, tu aprimusi,—
Vēl tik maz zem saules iets?
(A. Auziņš)

Tāds dīvains klusums šodien priedēs,
Tur dzenis serdei laukā sāpi kaļ...
Bet brūci sirdī putnēns nesadziedēs,
Nav spēka dzīvību griezt atpakaļ.
(A. Vējāns)

Viena es dusēšu saldi,
Ne vairs jauna, ne veca,
Uz ziedošās mūžības pleca.
(M. Ķempe)

Ja nākas kaut ko ļoti tuvu zaudēt.
Tad nākas gluži cilvēcīgi skumt.
(O. Vācietis)

Cik salts šis rīts, -
Klau, vēji staigā,
Un kaut kur izgaisusi
Tēva balss.
(S. Sīle)

Kāds pārpratums! Un neparasta steiga!
Vēl tik daudz rītausmās tev jāieskatās bij!
(A. Vējāns)

Kur nu liksim siltos vārdus,
Ko tev teicām, māt,
Ja tu tagad klusi, klusi
Aizej projām – mūžībā?
(J. Kronenbergs)

Caur pirkstiem smiltis birst,
Viss aizrit projām, irst -
Vējš, ziedu smaržas, glāsts.
Tā beidzas katras dzīves stāsts.
(A. Eglītis)

No mūža kamola pa dzijai attinusi,
Iet tālus ceļus vecmāmuļas sirds.
(L. Vāczemnieks)

Saņem, labā zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.

No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas.
Turp, kur tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpes, rūpes un bēdas.
(B. Martuževa)

Vējš pieklauvē ar tumsas spārnu,
Dziest gaisma – klusums mūžu sedz.
(V. Kokle–Līviņa)

Vairs manis neesot,
Ak, neticiet, es esmu
Ar jums, starp jums
Ar maigo ziedu dvesmu,
Ik rasas pilienā, kas saulē lās,
Gan jūsu sirdīs, domās, atmiņās...
(I. Rudene)

Tālu gāju grūtu mūžu,
Daudz darbiņu padarīju;
Nu apsīka mani soļi
Baltā smilšu kalniņā.

Mūžam saule, mūžam mēness,
Ne mūžam mūs tētiņis;
Noriet saule, uzlec mēness,
Mūs tētiņis nepārnāks.

Viņš tava svētā daļa,
Tu esi atpestīts,
Tev debesis ir vaļā,
Tev atspīd mūžīgs rīts.
(A. Krops)

Tavas takas vienmēr būs salnā,
Un mums sirdi neatstās nakts.
Kopš tā brīža baltsmilšu kalnā,
Mīļais bērns, kad tiki Tu rakts.
(K. Apškrūma)

Pār tevi smilšu klusums klāts,
Vien paliek atmiņas
Un tava mūža stāsts.
(J. Rūsiņš)

Caur lietiem un puteņiem
izbridusi – piekususi,
Prieku, darba mīlestību
atdevusi – aizmigusi.
(V. Kokle–Līviņa)

Norima darbīgās rokas,
Nespēja visu vēl veikt.
Nespēja šķiršanās brīdī
Pēdējās ardievas teikt.
(Z. Purvs)

Tā gribējās ilgāk te palikt –
Lazdu gravās un ziedošās pļavās,
Starp ozoliem zaļiem un šalcošiem bērziem…
(M. Jansone)

Ar tevi, Zemes dzīvais spēks,
Mans ceļš ir gājis visu mūžu,
Nu, tavā drošā klēpī slēgts
No katras sāpes paglābts būšu.
(A. Balodis)

Kā putni aiziet dusēt
Gar vakara debess malu,
Tā aiziet mūsu mīļie
Uz kluso mūžības salu.
(K. Skalbe)

Te paliek pagalms, manu soļu vīts
Un puķe, kam es sauli dāvājusi.
Šķiet, arī darbs ir beidzot padarīts,
Kur mīlot, sevi esmu izteikusi.
(K. Apškrūma)

Kas smagāks vēl var būt,
Pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to,
Kas sirdij tuvs un dārgs.
(I. Lasmanis)

Tavi vārdi, mīļais, dzīvos tālāk,
Kokos šalks, par putnu balsīm kļūs.
Neapklusīs nebūtības gālēs,
Kamēr dzīvība uz zemes būs.
(Ā. Elksne)

Es izeju tai gaismā,
Kur tālāk nav kur iet.
(I. Ziedonis)

Paldies tev, māt, par tavām mīļām rokām,
Par silto pagalvi, ko tu man klāji,
Paldies tev, māt, par tavām stiprām rokām,
Par vārdiem labajiem ar kuriem modināji.
(J. Osmanis)

Nu klusums ir ienācis mājā,
Vien dvēsele vēl tajā kavējas.
Ak, neraudiet, nu neraudiet –
Man jāiet tur, kur mani gaida...
(Ā. Elksne)

Kaut es būtu māmuliņu
Caur zemīti dzirdējusi,
Es ietītu viņas vārdus
Villainītes stūrītī.

Zemu, zemu jau saulīte,
Ar rociņu nesasniegt;
Tālu, tālu jau māmiņa,
Ar vārdiņu nesasaukt.

Ik dvēsele alkst siltuma un gaismas,
Ik aizgājējs vēl sapņos mīt.
Caur atmiņām dzīvs paliek sirdī ilgi,
Ko grūti aizmirst - atvirzīt.
(V. Kokle–Līviņa)

Saule jau nenodzisa,
Palika arī pasaule visa.
Tikai cilvēks gāja,
Projām gāja uz zemes mājām.
(D. Avotiņa)

Es būšu visur...
Kā rasa ziedos,
Kā smarža kokos,
Kā vēsma baltās ābelēs.
(A. Eglītis)

…varam skaitīt un pārskaitīt
un sajust, kā garām skrien dienas –
pēc vasaras smaržojošas,
un dzirdēt, ka naktis
kā sudraba dālderi krīt.
(O. Lisovska)

Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa,
Labvakar, Zemes māte,
Labvakar, Zemes māte,
Glabā manu augumiņu.

Visi koki līdumā,
Ābelītes vien navaid;
Visi radi istabā,
Māmuliņas vien navaid.

Apgūlāsi mūs' māmiņa
Zem zaļāsi velēniņ's,
Gana bija piekususi,
Garu mūžu dzīvodam'!

Pāri jumtiem gāju putni skries
Un uz pavasara dzīrēm trauksies.
Jautri tie pēc Tevis sasauksies,
Bet Tu klusēsi un neatsauksies.
(F. Bārda)

Es nevaru žēlumā
Uz zemīti skatīties:
Kam zemīte man atņēma
Mīlamo bāleliņu.

Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu kā mani koki zied.
(Ā. Elksne)

Mums dzīvē, māmiņ, pietrūks Tevis
Un ceļa nebūs, kurā tikties ļauts.
(M. Ķempe)

Brīnišķos ziedos vēl mirdzēja pļava,
Vasara kvēloja mākoņu krokās,
Kad jaukā svecītē dzīvība tava
Izkusa slimības karstajās rokās.
(J. Ziemeļnieks)

Vēl es varu jums novēlēt pūku,
Kuru vējš man gar deniņiem nes.
Un pa reizei caur mākoņu lūku
Sauju pārslu jums nobēršu es.
(Ā. Elksne)

Ir zelta stīga apklususi,
Un dziesmas ceļš ir pušu rauts.
Vien kāda roze dārzā skumji
Vēl tavu vārdu ilgi sauc.
(G. Račs)

Paliks tavs darbīgais gājums –
Tik auglīgu mūžu neizdzēš riets.
Caur kokiem un bērniem būs turpinājums
Tai saulainai gaitai, ko beidzi tu iet.
(M. Bendrupe)

Nolīst asara, sažņaudzas vaigs,
Pienāk nesauktais ardievu laiks.
(H. Dorbe)

Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs, bez skaļuma, ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot.
(K. Apškrūma)

Cik gan cilvēka mūžs ir īss:
Te saule, prieks, sapņi,
Bet pēkšņi pārdeg viss.
(M. Svīķe)

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Tas izplēn un pazūd, un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd - tas paliek un mirdz.
(V. Egle)

Ceļi tik īsi, bezgala īsi,
Garas, tik garas uz turieni kāpnes.
Viena klusuma tagad būs vairāk.
(A. Skalbe)

Gribēju tālajos laukos vēl iet,
Klausīties dziesmas, ko ziedonis dzied,
Zilajos viļņos uz jūras vēl būt,
Sirds, lai tev brīvības sveicienu jūt-
Satumsa nakts, satumsa nakts...
(A. Saulietis)

… deg pīlādži un
visiem rāda ceļu,
un katram savs
līdz galam jāaiziet.
(O. Vācietis)

Es tajā dzērvju kāsī,
Kas debesu pļavās zaro,
Es - tajā rasas lāsē,
Kas asterēs novakaro.
Es - tajā saulespuķē,
Kur vasaras dvēselei mājas,
Ar krītošu lapu smaržu
Jūs atvadās uzrunāju.
(K. Apškrūma)

Aizvērās zemes vārti,
Aizkrīt zemes atslēdziņa,
Gulēt man zem zemītes,
Kamēr saule debesīs.

Tēva padoms, tēva mīla
Mūžam sirdīs nezudīs.
(Z. Purvs)

Skan tava šūpļa dziesma krūtīs.
Tā katrā dzīves solī man ir klāt,
Skan priekos, bēdās, kad ir grūti,
Skan sirdī man, ak, mīļā, labā māt...
(A. Krūklis)

Aizgāja tālāk pār laukiem,
Kur rudzus kā gaismu sēja,
Gribēja vārpu līdz paņemt,
Roka noslīga... nevarēja.
(A. Rancāne)

Vasara sāpēs sadegusi,
Dvēseļu dārzos aizgājusi.
Mūžīgu mieru dzīvei, kas bija.
Tālāk viss ieritēs atmiņās.
(B.Vilks)

Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras
Aizsaules dārzos vēl gribētos rast...
Raudiet par liepu, kam nolauzta pazare,
Mani vairs ievainot nespēj nekas.
(Ā. Elksne)

Atkal, zeme, tava velēna vaļā tiek klāta.
Atkal viena dziesma līdz galam izdziedāta.
(I. Ziedonis)

Dusi saldi, mīļo tētiņ,
Mūža miegs, lai Tev ir salds...
(A. Krūklis)

Un tikai rudens ziedā
Vēl bites dziesma skan.
Tas, ko tev nepateicu
Un ko tu teiktu man.
(V. Strēlerte)

Vai cilvēka mūžs kā dziestoša zvaigzne,
Kad debesu sijām to noturēt grūti,
Kad pusnakts to pēkšņi un negaidot aiznes,
Kad tukšums un sāpe ieurbjas krūtīs?
(M. Bārbale)

Likās, ka tu dzīvot spētu
Vēl trīs mūžus, māmulīt,
Ka tu aiziet nevarētu tur,
Kur tikai klusums mīt.
(M. Ķempe)

Pār lieliem tīrumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
(A. Balodis)

Tas bija mīlestības ceļš,
Ko, māt, Tu atstāji aiz sevis...
(K. Apškrūma)

Manī dziļi paslēptos dārzos
naktīs kliedz naktsputni
skumjām un sāpīgām balsīm...
(M. Laukmane)

Tikai tavā pavardā, māt,
Uguns tik silti degs,
Ka smiltis, pat smiltis aukstās
Nekad viņu neapsegs.
(I. Rudene)

Rokām, kuras vienmēr prata
Tik daudz veikt un padarīt,
Atpūtu ļauj vēlēt vieglu,
Ļauj tām paldies pasacīt.
(J. Sirmbārdis)

Pie tevis iešu, tēt, ar ziediem baltiem,
Kad vasara tos bagātīgi sniegs,
Ar egļu zariem sniegotiem un saltiem,
Kad ziema smaržojošās puķes liegs.
(A. Vējāns)

Tu - saules ceļš un labā avots biji,
Kam, rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
(K. Apškrūma)

Aiziet var, bet nemūžam tik tālu,
Lai caur ziediem un puteņu vāliem
Neskanētu atmiņu balss.
(Rainis)

Aiz katra paliek dzīve
Un pasacītais vārds,
Bet atmiņas tik dārgas
Sirds ilgi saglabās.
(M. Jansone)

Šis ir tavs gājums,
To nevar noiet cits.
(O. Vācietis)

Skumjām dvēsele pielīst
Pelēkās puteņu dienās...
(A. Zēbergs)

Ar plaukstošiem bērziem atnāca vēji,
Ar plaukstošām cerībām aizgāja sirds.
(F. Bārda)

Galā ir maiņa,
Galā ir darbi…
Noslēdzas gadi,
Skaisti un skarbi.
(J. Silazars)

Cik gājums garš-nav izmērīts,
Cik bagāts bijis tas-nav svērts.
Bet mūžs ir pateicības vērts.
(V. Kokle–Līviņa)

Kā dziju kamols mūžs ir saritināts,
Kur dzīpari visdažādākie mirdz.
Ja spētu kāds tos atkal atšķetināt,
Tad vidū būtu vecmāmuļas sirds.
(L. Vāczemnieks)

Šķitu savu māmuliņu
Madarās aizgājušu;
Nu atradu ganīdama
Zem zaļām velēnām.

Tā kā akmens pēc rieta
Vēl siltumu glabā,
Sapņus, mīlu un atmiņas saglabā sirds.
(O. Lisovska)

Kad vakaram tavam neaust vairs rīts,
Kad mūžības gājiens tev iezvanīts,
Tad dvēsele brīva mūžībā iet,
Kur saule nekad vairs nenoriet.
(B. Senkēviča)

Kam, vējiņ, tu nolauzi
Krūzoto ozoliņu?
Kam, saulīte, tu paslēpi
Mazāko bāleliņu?

Izturi, dvēselīt,
Izturi!
Vēl šodien
Tavas debesis raudās.
Rīt tajās
Šūposies saulīte
Līgotnēs gaiši gaišās.
Bet varbūt rīt
Tu smaidīsi,
Eņģeļu gaismas
Apmirdzēta.
(M. Šnē)

Saņem, labā zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.

…tajās lapās, ko mūžības vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs…
(Z. Purvs)

Kā negribas ticēt,
Ka cilvēks var tā-
No gaišas dienas aiziet mūžībā.
(Ā. Elksne)

Zināj' dienu pie dieniņas,
Vienu dienu nezināju:
To dieniņu nezināju,
Kad zūd manis augumiņš.

Sirds nepukst vairs.
Bet vēl tai bija skanēt,
Un acīm mirdzēt, dzīvi vērojot.
(J. Sudrabkalns)

Caur lietiem un puteņiem
Izbridis – piekusis,
Prieku, darba mīlestību atdevis – aizmidzis.
(V. Kokle–Līviņa)

...Bet māte raidīs
Savas baltās domas
Un savus padomus
Vēl ilgi sūtīs šurp,
Līdz brīdim tam,
Kad reiz pēc gariem gadiem
Pēc darbiem padarītiem
Saposīšos turp.
(I. Bērza)

Jel neraudiet – mans sāpju ceļš ir galā,
Es upei melnajai nu pāri jau.
Drīz dusēšu es kalnā, aizmigušo salā,
Kur ciešanu un sāpju vairāk nav.
(K. Skalbe)

Nepūšat auksti vēji,
Lai guļ mana māmuliņa.

Košu ziedu, dziesmu klusu,
Nav ko citu dāvināt.
Vieglas smiltis, saldu dusu
Kapu kalnā, māmulīt.
(M. Ķempe)

Un pēkšņi manā skanošā dārzā
kādu rītu ir ienācis klusums,
Tik negaidīts un tik spalgs...
(B. Saulītis)

Tā ir māmuļas galva
balta kā bērzu tāsis,
tā ir māmuļas laime
skaidra kā lietus lāses...
(Z. Lazda)

Ir zaudējumi, pie kuriem nepierod,
Kurus nekad neaizmirst,
Lai gudrais prāts saka ko sacīdams,
Sirdij ir savi iemesli,
kas prātam nepieejami…
(Z. Mauriņa)

Mums paliek sirdī Tavi saules vārdi
Un mīlestība, kura neaiziet.
(K. Apškrūma)

Šie pavasara vēji brāzmojošie
Ir tavu elpu pārrāvuši pušu.
Un zilās debesis un stari spožie,
No tavām acīm gaismu aiznesuši...
(Ā. Elksne)

Cilvēka dzīvei ir zvaigznes gājums-
Tā iemirdzas un nodziest,
Paliek klusums, neizteikti vārdi...
(I. Auziņš)

Caur sniegotu rītu
Tu projām aizgāji klusi,
Savas baltās un nebaltās dienas
Mūža kamolā satinusi.
(Ā. Elksne)

Mēs katrs kaut ko dārgu sevī nesam,
Ir katram par ko smiet un as’ras liet,
Pa vienu ceļu atnākuši esam,
Pa vieniem vārtiem visiem jāaiziet.
(E. Zālīte)

Virs galvas priedes
Teic vārdus dziesmai
Iesāktai un nepabeigtai,
Teic ardievas dzīvei – aizejošai.
(A. Skujiņa)

Ir pēdējais mūža cēliens beidzies,
Ar dzērvju kāsi uz debesīm steidzies.
(V. Kokle–Līviņa)

... skumjas
starp rudens dzeltenām lapām
Uz pēdējām asterēm krīt.
Skumjš ir atvadu lietus
Pat tad, kad saule spīd.
(H. Skuja)

Tukša paliek māja, sēta,
Klusa paliek istabiņa.

Lai tēva mīlestība paliek dziļi sirdī
Par avotu, kur mūžam spēku smelt.
(Z. Vijupe)

Gaiša ceļa sargātāja
Tu mums biji, māmulīt,
Nu Tev pārklāj kapu priede,
Vēsu smilšu paladziņ.
(I. Mežnora)

Laimīgs, kas tic savam sapnim;
Arī nomirstot
Rādās tam nākotnes krasti,
Aizsaulē ieejot.
(K. Skalbe)

Krastā koki mieg, čaukstot lapas snieg
Salnas sirmotā smilgājā,
Un, kad dzērves iet, - liekas zvaigznes dzied
Tavā tālumā zilgajā.
(O. Vācietis)

Bez starošanas prieka
No zemes negribu aiziet.
Kaut gaismas strēlīti sīku
No manis sev paņemiet.
(Ā. Elksne)

No Tevis tik daudz bija ko gūt,
Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,
Mums atmiņās vēl ilgi kopā būt.
(K. Apškrūma)

Tā jau katra gaita –
Vienmēr kaut kur stājas,
Zaļas, lekna velēnas pāri klājas...
Arī tās ir mājas – mūža mājas.
(M. Čaklais)

Viss aizgājis- kas izdzīvots nu bij,
Nu dvēselīte debesīs sev jaunu ligzdu vij.
(J. Jaunsudrabiņš)

Kā tu zini,
ka nāve ir miers?
Ka zemē viss beidzas?
(V. Toma)

Iznāk pretī rudens diena
Aizlijusi, pelēkruda.
Kā ar rudens lietus lāsēm
Sirds ar skumjām sarunājas.
(Sk. Kaldupe)

Šonakt nokrita simt zvaigznes.
Šonakt rasa manos matos
sabēra visu mākoņu sapņus,
visu upju un ezeru ilgas
un apsedza man ap pleciem...
(D. Avotiņa)

Paliks dzīvības vidū tavs darbīgais gājums,
Jo tik auglīgu mūžu jau neizdzēš riets,
Un caur kokiem un bērniem būs turpinājums
Tai saulainai gaitai, ko beidzi tu iet.
(K. Apškrūma)

Izturi, dvēselīt,
Izturi!
Vēl šodien pār tevi
Debesis raudās.
Rīt - pelēki mākoņi
Šķirsies un
Sirds ar debesīm sarunāsies.
(V. Gune)

Egles dvēseli sasildīs,
Būs tai zemzemē silti,
Veļu laikā līdz mīļajiem
Iešu pa egļu tiltu.
(K. Apškrūma)

Vēji pa laukiem staigā,
Aizmēž ar sniegu pēdas.
Kādreiz kur ziedonis gāja,
Tagad tur staigā bēdas.
(A. Zēbergs)

Es vēl gribēju Tevi satikt
uz zilo lupīnu ceļa
un viņu smailēs saspraust
mūsu melleņu dienas.
Es vēl gribēju palīst
zem lielās egles
un kopā ar Tevi
lasīt pagājušos gadus
kā čiekurus,
pasēdēt brīdi
uz Daugavas akmens.
(L. Gulbe)

Tu – saules ceļš
un labā avots biji,
kam, rimstot tecēt,
mūsu sirdīs paliek
joprojām mīlestības
vilnis balts.
(K. Apškrūma)

Paliec, māt, smaidā,
Paliec, māt, glāstā,
Paliec jaukajā bērnības stāstā.
(O. Lisovska)

Cilvēka mūžs ir līdzīgs koklei,
Pārtrūkst stīga, un viss paliek kluss.
(Ā. Elksne)

Tik ļoti sāp
Ka elpa aizraujas
Un izzūd sirds no plaukstas
Neredzamā
Tumsā
Bēgot.
(I. Andranova)

Kluss starojums no mātes.
Klusums tīrs.
Te neejiet,
Te - viņa ziedējusi.
(A. Rancāne)

Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama;
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama.

Daudz Dieva dārzos ziedu,
Pacel acis: gaisma mirdz.
Tomēr skaistākais no visiem –
Mātes svētums, mātes sirds.
(V. Mora)

Prāts negrib noticēt,
Sirds nesaprot,
Kam pēkšņi apdzisusi
Tava diena.
(K. Apškrūma)

Mēs uzliesmojam
Kā krītošas zvaigznes,
Savus mūžus
Kas līdzi aiznes.
(Dz. Žuravska)

Mīļo tēt, cik ļoti grūti
Tevi zemes klēpim dot,
Atvadoties sveikas sūtīt,
Dziedāt dziesmu pēdējo.
(Z. Purvs)

Vedat mani dziedādami,
Nevedat raudādami;
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.

Kā brīnumsvecīte es izdzisīšu,
Kad pieskāries būs likteņpirksts,
Bet ļoti gribas, lai aiz manis paliek
Kaut viena tumsai neatdota dzirksts.
Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs bez skaļuma ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot!
(K. Apškrūma)

Tai tālajā pļavā, kur atmiņas zied,
Tur mani jūs vienmēr satiksiet.
(I. Rudene)

Kad dodos es prom, tad neskumstiet jūs,
Kaut nedaudz citāds, es tepat vien būšu…
Tie, kas dzirdēt spēj – tie sadzirdēs
Caur trauslajām putnu dziesmām,
Caur saldo kameņu sanēšanu.
Tie, kas just spēj – tie sajutīs
Caur siltu vēja glāstu, caur dzidru ūdens lāsi.
Tie, kas redzēt spēj – tie saskatīs
Caur tikko plaukušu ziedu, caur trauslu varavīksnes tiltu.
Kaut nedaudz citāds, es tepat vien būšu…
(A. Lietuviete)

Nē, mātes aiziešanu nevar aptvert,
Ne rokas aptvert var, ne sirds,
ne prāts…
Mēs atnākam un brīdi klusu stāvam,
Un it kā elsas mūsu vārdus māc.
(Ā. Elksne)

Ēna laba, ēna laba,
Kas ēnā maizi dos?
Māte laba, māte laba,
Kas mūžam māti dos?

Nu saltums dveš, un smaržas vējā kaisās,
Iet garām laiks, lai neatgrieztos vairs.
(J. Plaudis)

Bet reizēm, kaut grūti to saprast,
Viss vienā mirklī var irt.
(Z. Purvs)

Kādēļ brīnumu gaidīt,
Šeit es nenākšu vairs.
Ne vairs raudāt, ne smaidīt
Nekad, it nekad.
(J. Peters)

Skaistākos ziedus tev noplūktu dārzā,
Mīļākos vārdus tev sacītu vēl,
Ja tu šai vakarā, klusā un vēlā,
Atnāktu vēl ar mums parunāt.
(Ā. Elksne)

Man palikuši tavi vārdi,
Man palikusi tava sirds.
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.
(M. Jansone)

Mēs nezinām, kad, kurš vai kura
Kā nākamie mūs pametīs
Kā dzirksts no sūrā ugunskura,
Kas ir jau izdzisis gandrīz.
(J. Osmanis)

Ziemeli, pieklusti šobrīd mazliet,
Balts cilvēks uz baltu mūžību iet.
(V. Aizupe)

Mans slieksnis velti tavas kājas gaida
pār sevi pārkāpjam,
un manā istabā viens stūrīts klusi raud.
Viņš raud, kā pamests raud,-
bez asarām.
(Apsesdēls)

Ar mūžiem tāpat kā ar svecēm –
Deg, kamēr nenopūš vējš.
(V. Kokle–Līviņa)

Bet saules sēkliņas nepazūd,
Mūžīgi paliek gaisma iesētā.
(L. Brīdaka)

Daudz mūžā strādāts, ciests,
Daudz citu labā ziedots.
Pār lieliem tālumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
(A. Balodis)

Cik darbīgas, saudzīgas bija tev rokas,
Cik maiguma vārdu tev glabāja sirds…
(J. Tabūne)

Dzied tālā dārzā putns,
Tas tevi vārdā sauc,
Tas paņem tavu sirdi
Un tālu projām trauc.
(Z. Lazda)

Asaras kā vēlas lāses
Dvēselē līst un līst.
Mātes Mīlestība glāsta
Vakar, šodien, rīt.
Tā paliek mūsos -
Tai nāve netiek klāt.
(G. Ulmane)

Tāda tu esi, rudens diena,
Bērzu loki, - un vētrām līdz
Atkal aizlido lapa viena,
Bieza un tumša aug miglas siena,
Lietus asaras plakstos trīc.
(M. Bārbale)

Nepūšat, auksti vēji,
Lai guļ mana māmuliņa..
Mana mīļa māmuliņa,
Saldu miegu aizmigusi.

Mēs velti skumstam, velti minam
Šo mūža mīklu grūtāko.
Cik labi, ka tik vien mēs zinām,
Cik jāzin, – vairāk it neko.
(J. Osmanis)

Cik grūti ticēt, ka nekad vairs dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt,
Un tavu smaidu vienkāršu un siltu,
Mums vajadzēs tik sirdīs saglabāt.
(G. Selga)

Viss satīts nu kamolā ciešā,
Kur katrai dienai mezgls siets.
Tā pavediens tinies no dienas dienā,
Līdz mūžības slieksnis sniegts.
(M. Jansone)

Tava dzīvība bija
Kā ķirsītis ziedos balts,
Nu, tumsas roku nolauzts,
Tas mūžības vējos šalc.
(K. Apškrūma)

Atnāc, tēt, pa aizsnigušiem ceļiem,
Atnāc rāt, vai labus vārdus teikt.
(Z. Purvs)

Guldiet mani saules pusē,
Lai var ziedos sapņi plaukt,
Lai es varu mierīgs dusēt,
Bērzs pie kapa būs mans draugs.
(A. Straube)

Var nemanot pienākt salna,
Kad ziedi kā sniegpārslas birst.
Nav sacīts, cik dzīve ir gara,
Tās pavediens pēkšņi var irt.
(M. Jansone)

Bet tomēr tev būs jāaiziet...
-Uz kurieni?- tu jautā.
Varbūt to pateikt lapa zin,
No koka rudens rauta.
(E. Vēciņa)

Tuva cilvēka aiziešana
Ir kā zibens spēriens.
Tuva cilvēka aiziešana –
Melns purva rāvas dzēriens.

Tuva cilvēka aiziešana
Liek likteņa svaros svērties.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek rudens debesīs vērties.
(J. Brežģis)

Ticu dvēseļu esībai svēti,
Zvaigznes tā izstaro.
Iešu, lai uzmeklētu.
Atradīšu es to.

Tas ir tavs Zelta Sietiņš
Ko man atstāji tu,
Lai, kad meklēt es ietu,
Naktī tevi atrastu.
(J. Osmanis)

Kā lauzti zari rokas klēpī krīt,
Nav mīļo plecu, ap ko viņas vīt.
(F. Bārda)

Sāp...
Neizsakāmi sāp.
(V. Kokle–Līviņa)

Ir tumsa nodzēsusi lepno liesmu,
Vēl grūti aptvert to, cik zudums liels mums.
(Ā. Elksne)

Par vienu cilvēku tuvāko
Tev tagad mazāk būs.
Sirds zaudēto
Līdz mūža galam neatgūs.
(J. Osmanis)

Skaudrā liesma neapdzisīs,
Degs un degs un naktis gaismos,
Un tādas aizmirstības,
Kura spētu Tevi aiznest.
(E. Vēveris)

... Aizdimd gadi. Uzdzirkst zvaigznes.
Tavas dziesmas dzīvo.
Mūs no Tavām labām dziesmām
Neviens neatbrīvo.
Tavas dziesmas dzīvo.
(M. Bārbale)

Apklusušu mūžu dārzā
Savam mūžam spēku smeļam,
Kad starp mirušiem un dzīviem
Gaišu atmiņtiltu ceļam.
(A. Ķirškalne)

Sāp...
Neizsakāmi sāp.
Klusums ir mājās ienācis,
Gaismu mums nodzēsis,
Skumjas atnesis. Sāp!
(V. Kokle–Līviņa)

Reiz pienāk diena, nelūgta un skarba,
Kad dziļi, dziļi daudziem sirdis sāp.
(O. Skuja)

Lai balta saule,
Zaļa zāle
Un viegla zeme
Smiltājā!
(V. Kokle–Līviņa)

Kur vārdus rast, kas būtu mierinājums,
Kad cilvēks zemes klēpī dusēt steidz,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājums
Un ardievas tik daudz kam jāpateic.
(K. Apškrūma)

Katram dziļi, dziļi sirdī
Sāpju rēta sūri smeldz.
Vēji šalciet, vēji dziediet
Mūžs ir bijis goda vērts.
(A. Krūklis)

Balts eņģelis atnāca sapnī
Un aiznesa tevi sev līdz.
Tai baltajā, baltajā naktī,
Kur nesāp, kur nesalst, kur silts.
(A. Mūrniece)

Aiz tevis dzīvība un gaisma paliek
Un atmiņas kā krāšņs zieds.
(J. Silazars)

Cik nežēlīgs mirklis
Starp būt un nebūt,
Starp tuvumā palikt
Un projām iet.
(D. Grūbe)

Kļūst dzīves siltums par sveci,
kas gaismu ir beigusi liet,
Mīļš cilvēks pa sniegotu taku,
Kad projām mūžībā iet.
(K. Apškrūma)

Kas bijis reiz,
Tas nebūs vairs nekad,
Tas pavasars…
Tas brūkleņzieds…
Tas cilvēks…
(J. Sirmbārdis)

Tāds dīvains klusums šodien priedēs,
Tur dzenis serdei laukā sāpi kaļ...
(A. Vējāns)

Naksniņā neredzēju,
Kad nomira māmuliņa;
Tagad redzu māmuliņu,
Pa kalniņu aizvedam.
Teku, teku, nepanāku,
Saucu, saucu, nesasaucu.

Kas manai māmiņai
Šovakar cisas taisa?
Veļu māte cisas taisa,
Zīda klāja paladziņu.

Viena mūža ir par maz!
Viena mūža nav vēl gana.
Visu sasniegt, veidot, post, –
Šajā dzīvē sirdij manai
Desmit mūžu gribētos.
(A. Krūklis)

Lēna, lēna šodien gaita,
Neatnākšu ciemos rīt.
Pāri mīlai, pāri sapņiem
Dzimtās zemes smiltis krīt.
(L. Pēlmanis)

Vai māsiņa, vai māsiņa,
Kā es tevi aizmirsīšu?
Ko pasaukšu guldamies,
Ko, no rīta celdamies?

Rokas, kas mīlēja darbu, gurušas,
Sirds, kas vēlēja labu, nu atdusas.
(Z. Purvs)

Vēl siltums paliks, paliks vēl aiz tevis,
Un atmiņas kā maza saule degs.
(P. Priede)

Mēs klusējot paliekam ezera krastā,
Vēji šalko un mierina mūs,
Bet tava vieta, kas bija šai dzīvē,
Ir, bija un vienmēr tava tik būs.
(N. Dzirkale)

Nav tādas jūras,
Bez krastiem kas būtu,
Nav tāda mūža,
Kas bezgalīgs kļūtu.
(A. Krūklis)

Ir apklusuši soļi,
Vien paliek mīlestības gaišais stars.
(O. Vācietis)

Es neaizeju pa visam,
Es tikai paslēpjos-
Tai egles skujā,
Kura ziemos saulgriežos
Kopā mūs sauca.
Es palieku akmenī,
Saulē un vējā,
Savā dzimtajā zemē, pasaulē.
(K. Apškrūma)

Cilvēkam īss ir šīs zemes ceļš,
Kur tas beidzas, tur sākas
Nekas...
Smagi tas plecos japaceļ.
(D. Avotiņa)

Cilvēks aizgāja projām
Uz mūžu,
Pavisam,
Un kā pērkona grandiens virs galvas
Aizcirtās durvis spēji, –
Cilvēks aizgāja projām.
Un aizcirtās durvis manī pašā.
Kur tagad
Sevi lai sameklēju?
(C. Dinere)

Skaista saule pusdienā,
Vēl skaistāka noejot;
Mīļa māte dzīv’ būdama,
Vēl mīļāka nomirstot.

Tavs mūžs kā dziesma izdziedāts,
Kā krāsains dzīpars izadīts.
Ar rūpēm, raizēm nodzīvots
Nu zemes mātes klēpim dots.
(V. Kokle–Līviņa)

Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.
Nostājas blakus Tev draugs un klusē,
Kaut vai tā lai Tev palīdzētu.
(O. Lisovska)

Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
Un tumsa bēg. Un atkal — gaisma bēg.
Un Dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.
(I. Ziedonis)

Viss ir pārkārtošanās
kādos vārtos,
kur gājienam
tālāk slīdot brīdi apstājamies.
(V. Toma)

Pieplok zariem putni klusi,
Dienas vidū saule riet.
(Z. Purvs)

Aizgāji tu tik pēkšņi
Uz debesu pļavām.
Daudz mīļu vārdu
Pateikt nepaspēju.
Tie as'rās manās zied
Kā mazas vizbulītes
Ziedlapiņām rasainām...
(M. Šnē)

Mēs brīdi ceļojām šai dzīvē kopā,
Nu mūža mājās iegāji tu viens,
Jo ir kāds pāri mums,
Kam cieši iegulst rokā kā stīga zeltīta
Ik dzīves pavediens.
(I. Gubiņa)

Paliek balta ziedu taka,
Rudens zelts zem kājām bērts,
Un no dziļās laimes akas
Pasmelts tik, cik atvēlēts.
(M. Jansone)

Es veros naktī. Klusē ziedu sniegs,
un tālas pasaules virs manis staigā.
Ir gabaliņš no mūžības tas nieks –
kas, mani raustot kliedz un vienmēr kliegs,
un liek man augšup tiekties zvaigžņu zaigā...
Un tā ir dvēsele.
(R.M. Rilke)

Nosirmo saule,
Nosarmo koki,
Sniegos šodien ir sirds,
Bēdu putenī
Māmuļas sirsnības pilno balsi
Dvēsele nesadzird.
(K. Apškrūma)

Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd, tas paliek un mirdz.
(V. Egle)

Katrs sava liktens ziņā,
Viens vien mūžs mums katram dots.
(D. Avotiņa)

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš
devis Savu vienpiedzimušo Dēlu,
lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu,
bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
(Jāņa 3:16)

Mazā, mīļā, dvēselīte,
Tava dziesma skumji skan,
Aizlūzt balss un pārtrūkst stīga,
Bet tu brīva kļūsi gan.
(A. Ezerroze)

Es tagad aizeju, bet ne jau prom,
Es aizeju tepat –
Ar citām puķēm, citu sauli,
Ar citu zemi parunāt.
(M. Zviedre)

Tā vēsts: tu zudis, spēks tavs sairst...
Bet kaut kur gaisos liegi zum
Tā gaisma, kas no tevis staro,
Te vienmēr paliks liepu zaros-
Ai, paņemiet pa saujai gaismas
No pagājušām dienām vēl,
No mūža vienkāršā un īsā
Gaist zeltains mākonis tur pamalē.
(E. Sudmale)

Ilgu mūžu nodzīvoju,
Daudz darbiņu padarīju;
Lai nu viegli zemes māte
Pārklāj savu paladziņu.
(Latv. t. dz.)

Raudāt nevajaga,
Skumstiet, tikai skumstiet…
Tur, kur beidzas taka,
Slejas jauni jumti.
(I. Bērsons)

Aiz zemes malas nogulst gurda diena,
Būs vakars vēls un zvaigžņu pilna nakts.
Bet mūsu vidū paliks tukša vieta,
Viens mūžs būs kapu smiltīm segts.
(J. Osmanis)

Tu esi katram viena, tomēr tikai viena,
Pie kuras kā pie saules bērni turas klāt.
Un tāpēc ir tik grūti, zaļām skujām birstot,
Uz mūžu smagai zemei tevi atdot, māt!
(V. Zariņš)

Mani saule sasildīs dziļāk,
Puķu smarža man tuvāk tiks.
Un man tieši uz sirds zeme mīļā
Savu ziedošo roku liks.
(Ā. Elksne)

Klusuma putns
Nolaižas uz zara.
Iestājas nakts.
(R. Bebre)

Neliedz atvadu stundā skaudrā,
Dziļās sērās liekt galvu mums!
Acis neraudās, sirds tomēr raudās,
Sirds ja neraudās, dvēsele skums.
(J. Osmanis)

Cik tukšs un kluss nu kaktiņš, māt,
Kurš varēs Tavā vietā stāt,
Kurš grūtā brīdī pienāks klāt?
Neviens tik tuvs vairs nebūs, māt.
(Z. Purvs)

Ik diena – jauni ziedēšanas vārti,
Bet Tavi – pēkšņi aizcirtušies ciet.
Mums paliek sirdī Tavi saules vārdi
Un mīlestība, kura neaiziet.
(K. Apškrūma)

Tuva cilvēka aiziešana
Liek likteņa svaros svērties.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek rudens debesīs vērties.
(J. Brežģis)

Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras
Dodiet man līdz, kad šī saule riet.
Nevajag nopūtu, nevajag asaru!
Klusu! Lai kamene ķimenēs dzied!
(Ā. Elksne)

Cik grūti ticēt, ka nekad vairs dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt.
(G. Selga)

Akmens kalns nav sašķeļams,
Debes jums nav atvāžams,
Zelta gaismu neieliet
Dvēselēs, kad saule riet.
(K. Krūza)

Kad pēdējais gājputns aizies
Būs jālido pašam…
Debesis nedrīkst atstāt tukšas.
(O. Vācietis)

Kļūst dzīvības siltums par sveci,
Kas gaismu ir beigusi liet.
Mīļš cilvēks
Kad projām
Mūžībā iet.
(K. Apškrūma)

Mūža vilciens pa gadskārtu sliedēm
Norimis traukties un palicis kluss,
Smilšu kalnā zem dzīvības priedēm
Nu darbi, rūpes un vasaras dus.
(V. Rūja)

Bet kad pļāvējs atnāks pļaut,
Vārpa izirs vīļu vīlēs-
Būšu pelēks rudzu grauds
Guldīts tēvu zemes dzīlēs.
(A. Krūklis)

Zinu dienu, zinu nakti,
To dieniņu nezināju;
To dieniņu nezināju,
Kad zūd mans augumiņš.

Viss jāatstāj. Kad saule pavasarī
Sies atkal vaļā puķu pumpurus
Ar saviem straujiem ziemeļvēju zirgiem
Būs ziema viņu aizvedusi līdz.
(Ā. Elksne)

Nu pilna krūze, pilna dvēsele
Ar gadiem ilgi sakrāto.
Nu es jums nestu, es jums dotu,
Bet nevaru vairs pacelt to.
(M. Zālīte)

Sēd Laimiņa gaidīdama
Pašā skujas galiņā,
Uguntiņu dedzināja
Divās vaska svecītēs.

Klusu, klusu nu uz dusu,
Ne vairs grūti, ne vairs sāp.
(D. Avotiņa)

Vairs manis neesot,
Ak, neticiet, es esmu.
Ar jums, starp jums,
Gan jūsu sirdīs, domās, atmiņās.
(I. Rudene)

Nekad tev darba nebija par daudz–
Tu tajā degi, citus sasildot.
Nu, tava uguns aizdegs jaunas audzes,
Kas ziedus noliek, tevi pieminot.
(J. Jaunsudrabiņš)

Iededziet sveces šai mūžu klusuma sētā!
Iededziet sveces, lai sirdīs atmiņas līst.
Iededziet sveces šai siržu atdusas vietā
Trauslā liesma, lai neļauj piemiņai dzist.
(J. Tabūne)

Pierimst soļi, klusē doma,
Neskan mīļās mātes balss.
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc viņas sauks.
(E. Zālīte)

Nekas nav zudis. Darbs iesakņojies
Kā koks, kas dzimtā zemē iestādīts,
Dzen sulas galotnēs joprojām
Uz jaunu pavasari līdz.
(O. Gūtmanis)

Rītam cerība, dienai darbs,
vakaram miers, naktij miegs-
nāvei viss.
(R. Kaudzīte)

Daudz dārga,
Bet ne visu pārklāj smilts…
(V. Rūja)

Ne miesai nav vairs svara,
Ne dvēslei robežu,
No gaismas un no gara
Es sevi saaužu.
(E. Stērste)

Nav kādas balss un soļu blakus,
Un rudens vējš top divkārt ass.
(K. Apškrūma)

Vairs tikšanās gaišuma nebūs,
Ir atdots un paņemts viss.
(Ā. Elksne)

Brīdi laika man dzīvot,
Nedzīvot saules mūžu;
Ūdenim, akmenim,
Tiem dzīvot saules mūžu.

Nekad no rudens mākoņiem
nav tik daudz tumšu skumju lijis.
Nekad vēl vējš zem debesīm
tik nežēlīgs un ass nav bijis.
(F. Bārda)

Es aizeju un tomēr palieku –
Gan baltā saulē, gan zilajā jūrā,
Gan šalcošā vējā – es esmu pie jums.
(Ā. Elksne)

Vai tā arī nav ar cilvēku?
Mēs jūtam viņa pieskārienu,
mēs esam gluži tuvu ar viņu kopā,
bet mēs tik maz par viņu zinām,
no tumsas viņš ielido,
tumsā aizlido
un īsu brīdi vēl paliek mūsu atmiņā.
(Z. Mauriņa)

Aiziet saule vakarā,
Nomirst mana māmuliņa;
Saulīt balta gan uzlēca,
Māmulīte neatnāca.

Lai sapnis balts viņas dvēseli aijā,
Un klusais miers ar saviem spārniem sedz.
(N. Kalna)

Ir mirkļi,
Kad arī eņģeļi raud.
To asaras
Gluži kā pērles
Laika stundenī
Sastingst,
Un Pasaules sirdī
Iekrīt kliedziens -
Sāpīgs un skaudrs...
(I. Nagla)

Izturi, dvēselīt, izturi!
Vēl šodien Tavas debesis raudās.
Rīt tajās šūposies saulīte
Līgotnēs gaiši gaišās...
(M. Šnē)

Uzpūš vējš un pārrauj sveces mūžu,
Aust diena un pārrauj zvaigznes mūžu,
Krīt zvaigznes un pārrauj cilvēka mūžu.
(M. Biguča)

Ja esmu kā vējš, kas ābeļzaros žūžo,
Ja savu staru lieku saulei klāt,
Tad tikai tāpēc, ka tu manam mūžam
no sirds reiz lauzi ceļa maizi, māt.
(J. Brežģis)

Reiz nozied viss, kam dzīves krāšņums dots,
Tik paliek mūžs ar darbiem vainagots.
(K. Sausnītis)

Saņem silti, Zemes māte,
Manu mīļu māmuliņu,
Ieliec viegli savā klēpī
Sagurušo augumiņ.
(Latv. t. dz.)

Kaut pa vistālāko ceļu
Viena aizgāji māt,
Es vienmēr būšu Tev līdzās,
Tu vienmēr būsi man klāt.
(I. Rudene)

Gan sāpju dienas, gan saules rīts,
It viss tiek klusi zemē tīts.
(E. Vēveris)

Saņem labā, Zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām skuju villainēm.

Viens otram tikai uz laiku.
Kā sniega pārsliņas matos,
Kā laipiņas pāri upēm.
Mēs iedoti tikai uz laiku...
(M. Laukmane)

Cik maza sēkla-
bet cik liels ir koks!
Cik īss ir mūžs-
Cik daudz var tajā gūt,
ja mazai sēklai
ieliek sirdi līdz!
(D. Avotiņa)

Skaisti mani pavadiet,
Viegli mani viziniet
Pār baltajām smiltiņām,
Zaļajām skujiņām.

Dzimtā puse nesagaidīs
It nekad vairs tevi mājās,
Labās acis neatsmaidīs,
Zeme, zeme pāri klājas.
(M. Bārbale)

Tu arvien būsi šai pusē,
Tai gaismā, ko atstāji mums
Kaut arī sirds tava klusē,
Mums paliek šis mantojums.
(Ā. Elksne)

Cilvēka mūžs
Nav starpbrīdis īss,
Cilvēka mūžs
ir cilvēks viss.
(H. Gāliņš)

Veļu laikā veļu ceļu saltu
Nolēmusi māmulīte iet,
Atstājot kā mežābeli baltu
Mūžu, lai tas bērnos tālāk zied.
(K. Apškrūma)

Tev zeme, atdodu es sevi visu.
Vien saknes atstāju,
Lai izdzen jaunu asnu.
(V. Kokle–Līviņa)

Tu nenāksi.
Kaut kur būs tava elpa.
Bet tikai citā laikā, citā telpā.
(I. Auziņš)

Lēks saulīte citu rītu,
Meža galus zeltīdama,
Tu gulēsi mūža miegu
Baltā smilšu kalniņā.

Es jau neaizeju,
Es vienmēr būšu putenī, bērzos,
Zvaigznēs un bērnos savos.
(Ā. Elksne)

Rudens krāso pīlādžkokus sārtus,
Gājputni ar vasaru projām trauc.
Bet tev mūžība ver miera vārtus,
Sāpes rimst un lielais klusums sauc.
(L. Sāgameža- Nāgele)

Paņem līdzi saules glāstu,
Ko tev draugu rokas liek,
Lai tev, smilšu klēpī dusot,
Mazu brīdi siltāk tiek.
(P. Priede)

Ne tavi soļi skan, ne balss,
Kaut velti – sirds arvien vēl gaida.
(J. Silazars)

Katram skrejceļam,
Ko veicam savā dzīvē,
Ir taisne pēdējā, un – tas ir viss,
Paliek zeme,
Draugi, mīlestība,
Un priedēs vējš, no ceļa piekusis.
(J. Silazars)

Domas sāp. Un neatstājas.
Domām šonakt gala nav.
Akli logi. Tukša māja.
Tumsā balta svece raud.
(Z. Purvs)

Es pametu rūpes,
Lai aizietu tālē,
Lai ziedētu puķēs
Un zaļotu zālē.
(V. Kokle–Līviņa)

Šīs atmiņas ir saules gabaliņi,
kas visam mūžam nerimst gaismu dot.
(J. Silazars)

Es sajūtu, kā puķes aug un zied,
Un dziesmu sadzirdu, ko zeme dzied,
Caur bezgalību aiznesdama mani.
(E. Virza)

Viņš aiziet atvieglots un brīvs,
kur viņu gaida mūža mājas.
Šeit brīdi atdusas – kā dzīvs
zem ziedu segas, smaržu šūpās.
(V. Brutāne)

Atstājiet mani šai pusē,
Kur zvaigznes augustā krīt!
Kur iešalko vēji un klusē,
Kad mēness aiz mākoņiem slīd.
(R. Urtāne)

Tāda tu esi, rudens diena,
Bērzu loki,- un vētrām līdz
Atkal aizlido lapa viena.
(M. Bārbale)

Kur vārdus rast, kas būtu mierinājums,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājiens.
(K. Apškrūma)

Es neatstāšu tev zeltu.
Lai paliek tev pūrā iezvanīts zvans
Un cīruļa dziesma maiga.
(M. Bārbale)

Miers mūžīgais ir tuvu mājām gājis
Un savu daļu paņēmis ir līdz.
Viss ir tāpat, tik kādas mājas logā
Vairs spuldzes gaismu neieraudzīs rīts.
(N. Dzirkale)

Es aizeju, kaut viss te ļoti patīk
Un gribētos vēl ilgi, ilgi būt,
Varbūt tur brīnumu var satikt,
Ko te man dzīve neatļāva gūt.
(O. Vācietis)

Es sev paņemšu
līdzi vien saujiņu baltā vēja,
Ap saknēm to vīšu.
Tur dziļi jau vēja nav…
Un atstāšu elpu
uz palodzes, tur, tai grāmatā, rau…
Es akmenī, puķē un papīra lapā būšu.
Sev paņemšu līdzi vien
saujiņu balta vēja.
Bet tieši šīs saujas jums pietrūks…
(A. Rancāne)

Aiz laikiem, aiz mūžības senas,
Sauc nebeidzams sapņu ceļš kluss,
Un ceļā šai nebūs vairs bēdu,
Lai dvēsele dziesmu tev dzied.
(A. Niedra)

Nevajaga dvēselītei
Trepju kāpti debesīs:
Bija Dievam eņģelīši,
Kas uznesa debesīs.
(T. dziesma)

Tavu māju puķes, koki skumst,
Nebeidzamās darba dienu takas
Līdz ar mīļām sirdīm sāpēs tumst...
Un Tev neskaitāmus labus vārdus saka.
(K. Apškrūma)

Zelta rudens zelta pārslas bārsta,
Zelta mūžs ar darbu vainagots,
Visiem mums no Jūsu dienu pūra
Ir pa kādai riekšaviņai dots.
(V. Zēberga)

Nekad vairs neatnāks diena,
kas vizbuļu spilgtumā viz.
Caur nopļauto vasaru skriedams,
tas stars ir apdzisis.
(L. Brīdaka)

Ej pa ziedošām debesīm,
Aizmirsti pasaulei sevi.
Ķiršu koks – līdzīgs eņģelim –
Sveicina, sveicina tevi.
(K. Zāle)

Visa zied kaspsētiņa
Raibajiem ziediņiem;
Tur guļ cimdu adītājas,
Tur ozolu cirtējiņi.

Saltu rītu tu aizgāji projām klusi.
Tāda mīļa, balta zem gadu nastas nogurusi.
(A. Grava)

Tēt, miris esot tu…
Tam ticēt grūti,
Jo tava balss, ik vārds vēl ausīs skan.
(V. Rūja)

Kam, vējiņ, tu nolauzi
Zaļoksnēju ozoliņu.
Kam, saulīte, tu paņēmi
Mīlamo bāleliņu.

Tikai atmiņas klusas
Kā mīļi un zināmi soļi
Palicējiem visu mūžu skan blakus.
(V. Grenkovs)

Nevajaga dvēselītei
Trepju kāpti debesīs:
Bija Dievam eņģelīši,
Kas uznesa debesīs.
(T. dziesma)

Visskaistākā dzīve var pārtrūkt,
Negaidot rieta, neprasot sirdij,
Cik sāpju tā aizejot atstāj…
(Sk. Kaldupe)

Ai, cik grūti, māmuliņ,
Tevi ceļā pavadīt.
Vai trīs baltas smilšu saujas
Varēs tevi sasildīt?
(Z. Purvs)

Lūgsim Tavai dvēselītei
Debesceļā mieru gūt,
Lai ar Tevi zvaigznes starā
Varam domās kopā būt.
(V. Kokle–Līviņa)

…It nekur uz kredīta
nav dabūjams saulrieta sārts,
Laba sirds, īsta mīlestība
un laba cilvēka vārds.
(Ā. Elksne)

Tuvs cilvēks var nolīt kā lietus,
Atnākt kā sniegs, būt kā migla vai eņģelis balts,
Kas vienmēr pār tevi stāv
Un piedalās dvēseles sarunās tavās…
(M. Svīķe)

Noriet saule vakarā,
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa,
Baltā smilšu kalniņā.

Aiztecēja mans mūžiņis
Kā dzīparu kamolīts;
Te satinu savas dienas,
Ij baltās, nebaltās.

Man nogura dvēselīte,
Šai saulē dzīvojot.
Dod, Dieviņi, vieglu dusu
Baltā smilšu kalniņā.

Šī diena pēdējā, šis stars, ko saule dala.
Ir rimis viss, un tecēt stājies laiks.
Tu gana steidzies, darbi nu ir galā,
Un rāmu mieru ieguvis tavs vaigs.
(K. Apškrūma)

Ir sāpe, kas sirdī,
Ir sāpe, kas zemē,
Ir sāpe, kas debesīs
Kliedz.
(J. Anmanis)

... Viss šai pasaulē niecīgs un zūdošs,
Tava mīla vien nepazūd, māt!
(K. Apškrūma)

Mūsu laiks ir tik īss –
Mūžu vēji šalc apkārt un pāri.
Kas gan zina to brīdi,
Kad atskanēs likteņa balss?
(J. Sirmbārdis)

Viss satumst. Viss izdziest.
Un gājiens ir galā,
Lai cik arī krāsaino viļņu tev žēl.
Jo Likteņa grāmatai vāki ir vaļā
Un nezinām mēs, cik tur lappušu vēl...
(J. Tabūne)

Katram tikai laika sprīdi dāvā mūžība,
Vairāk nekā.
(M. Biguča)

Nakts jau mūžīga nav.
Atkal atausīs rīts,
Atkal vasara būs,
Bet man vairs nebūs Tevis.
(B. Saulītis)

Nu, māmulīt, kā plecu lakats
Tavs mūžs ir beidzot noadīts,
Guļ melnā krāsa zaļai pāri,
Un pavediens uz smiltīm stīdz.
(K. Apškrūma)

Guli mana māmuliņa,
Viegli smilšu kalniņā;
Tu miedziņa negulēji
Mani mazu auklēdama.

Kam, tētiņ, tālu gāji,
Kā saulīte norietēji?
Mums pietrūka mīļu vārdu,
Tava gudra padomiņa.

Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt!
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
(J. Ziemeļnieks)

Dziļš skarbums ir tādai stundai,
Kad cilvēks un ziedi mirst…
(J. Silazars)

Mana ēna vēl silta.
Pavisam nesen te biju.
Tukšums vēl pilns.
Klusums vēl skaļš.
(G. Godiņš)

Reiz nokaltīs raudošais bērzs,
Kas pāri kapam līkst sērs,
Kādai mūžīgai piemiņai stādīts.
Laiks ir un paliks vienmēr
Vienīgais lieluma mērs.
(Z. Purvs)

Tavs vārds ir dzīvs,
Un saviem bērniem
Atmiņā tu dzīva.
(A. Balodis)

To melno sāpi svešam neizstāstīt,
To bēdu nepacelt, kas sirdi spiež.
(J. Plotnieks)

Kam vējiņi tu nolauzi
Diženo ozoliņu?
Kam, Dieviņ, tu paņēmi
Mūsu mīļo lolojumu?

Tie savādi skumīgie mirkļi…
Tad palīdzēt var tikai viens,
Ja kādu atmiņu gaišu
Tu savā dvēselē sien.
(K. Apškrūma)

Pārtrūka dzīvības stīga,
Apklusa vārdi un balss.
Nakts iestājas bezgalīga,
Raudāja mākonis palss.
(L. Sāgameža- Nāgele)

Tā ir māte – tik skaidra kā diena,
Mīlas gaismā pār mūžiem kas kvēl.
Tā ir māte, kas katram ir viena,
Kuru zaudējot īsti kļūst žēl.
(A. Balodis)

Vakars lielu mieru,
Kā vēsu palagu klāj…
(M. Čaklais)

Uz mūžu mūžiem
Kāda dziesma irst.
(H. Heislers)

Ziediņus zilos
Vainagā vīšu,
Daudz mīļu vārdu
Tajā ierakstīšu.
(M. Šnē)

Atmiņas un sēras?
Baltas pūkas vējā?
Nē!
Mīlestība -
Tā lai dzīvo vēl pēc manis!
(J. Sarkanābols)

Kādas gan skaistas un bagātas dzīves var būt,
Taču visskaistākā apklust var negaidot rieta,
Neprasot sirdij, cik sāpju tā aizejot jūt.
(Sk. Kaldupe)

Ko mīl, tas nevar pazust nekur,
Sirds tūkstoš saitēm to pie sevis tur.
Pat tad, ja vairs tie mūžam nesatiktos.
(V. Rūja)

Aizaudziet šie celiņi
Zaļu mauru, dābuliņu,
Sav' māsiņu apbērēm
Baltu smilšu kalniņā.

Tā aiziet mūsu mīļie,
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom,
Paliek vien dvēseles gaisma...
(Ā. Elksne)

Kaut varētu šo smilšu sauju nemest,
Bet to vairs nevar, maijs bez tevis plauks.
Ņem mūsu mīlestību, lai tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz.
(J. Osmanis)

Aiz tevis dzīvība un gaisma paliek,
Un piemiņa kā saules zieds.
(J. Silazars)

Vismelnākā šķiršanās stundā
Par ēnu, kad pārtop glāsts,
Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk,
Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.
(K. Apškrūma)

Tu saules ceļš un labā avots biji,
Kam rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
(K. Apškrūma)

Tavas rokas caur mūžību jūtu,
Tavas rūpes joprojām man klāt,
Viss šai pasaulē niecīgs un zūdošs,
Tava mīla vien nepazūd, māt!
(K. Apškrūma)

Būs atkal pavasars. Plauks ķirši
Un zālē ņudzēs pienenes.
Bet puķu vaļsirdīgās sejās
Vairs šoreiz neskatīšos es.
(Ā. Elksne)

Katrai dienai baltalkšņa sūrums,
Katrai dienai rēta, kas smeldz.
Bērns, ar Tevi mums dzīvības jūrai
Atņemts cerību rītausmas zelts.
(K. Apškrūma)

Nu atvadoties liekas,
ka visa bij par maz,
Un gribētos vēl kopā
sveikt daudzas vasaras.
(Ā. Elksne)

Mūža vakars krēslas spārniem
Tumsu auž un zvaigznes dedz.
Un pār gadiem aizgājušiem
Lielais miers nu sagšu sedz.
(Z. Purvs)

Ievu ziedi nobirst klusi,
Māmulīte aizmigusi, -
Baltā smilšu palagā
Savu dzīvi satinusi.
(N. Dzirkale)

Atvadu brīdī raud pelēka diena,
Krāsainās lapas sedz noietās takas.
(N. Dzirkale)

Divas reizes mūžiņā
Mani daiļi vizināja:
Vienu reizi tautiņās,
Otru – smilšu kalniņā.

Ir katrs mūžs kā pērļu savērums,
Tas virknējas no dienām, nedienām,
Raibs priekos, sāpēs izaug palēnām,
Līdz pienāk rudens augļu savākums.
(A. Balodis)

Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums
Un klusās naktīs sapņiem jāļaujas.
(Rainis)

Mēs atnācām un kāds aiziet,
Tad mēs aiziesim un nāks cits.
Un tā tam, tā tam būs griezties,
Kamēr pasaule sev vēl tic...
(R. Kaupers)

Es aizsūtīšu miglas vālus
Uz citām rīta pļavām dusēt
Un visas takas platas vēršu,
Kad tu pa saules staru gaišu
Pie manis, sirds, reiz nāksi ciemot.
(I. Magone)

Zaudējums nav nekas cits kā pārmaiņa.
Par to priecājas Visuma daba, saskaņā ar kuru viss notiek,
no laika gala tā ir noticis un mūžīgi tā būs.
(Marks Aurēlijs)

Neaizej! Neaizej viena,
No kurienes neatnāk!
Tu mana visbaltākā diena,
Tu – pati vislabākā, māt.
(V. Krile)

Kā brīnumsvecīte es izdzisīšu,
Kad pieskāries būs likteņstundas pirksts,
Bet ļoti gribas, lai aiz manis paliek,
Kaut viena tumsai neatdota dzirksts.
(K. Apškrūma)

Viss klusi aizgājis,
Viss veikts, viss vītis!
Pie sētas atspiedies,
Raud rudenītis.
(Aspazija)

Daudz tu atstāji, aizejot baltajā kalnā,
Maz sev paņēmi smiltāja klusumā līdz.
(N. Simaņenko)

Tikai silta sirds
Pacels debesīs.
Tikai silta, silta sirds
Aukstu sasildīs.
(M. Ogļezņevs)

Ļauj pie Tavām mīļām rokām
Vēl tik mirkli galvu glaust...
(A. Krūklis)

Pārtrūka stīga, apklusa dziesma,
Apdzisa zvaigznes, saira sapņi,
Viss tas notika pēkšņi un strauji,
Pielija sāpju un asaru trauks.
(Z. Purvs)

Vien tikai savu mīlestību varam,
Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz,
Lai aizej Tu pa sniegpulksteņu staru,
Kur Tevi gaida mūžīgs dzīves rīts.
(K. Apškrūma)

Ardievu, māmiņ, galā tava cīņa.
Tavs bezgalīgo darba dienu mūžs.
(I. Auziņš)

Ziedu kalna galā
Noraudzīšos dienām,
Nepalikšu malā –
Nepalikt man vienam.
(I. Bērsons)

Tava mīļa māmulīte
Mūža miegu aizmigusi,
Apklusuši silti vārdi,
Neteiks labu padomiņu.

Tavu dvēseli eņģeļi uz spārniem tur,
Ar mīļiem vārdiem lielo sāpi vieglāk bur.
Lai tavi mīļie var tālāk doties,
Par visu labo Tev pateicoties.
(B.Koknese)

Tuva cilvēka aiziešana
Ir kā zibens spēriens.
Tuva cilvēka aiziešana –
Melns purva rāvas dzēriens.
(J. Brežģis)

Paliek mums siltas atmiņu dzirkstis,
dienām un gadiem pāri kas tiek.
Šodien ziedus – Tev pēdējos ziedus
draugi, radi un kaimiņi liek.
(N. Dzirkale)

Kad vakars dzēš staru lāpas
Un sasaucas mežs ar jūru
Caur vētru par likteni sūru –
Noliecas priede šmauga
Savās vientuļās ilgās pēc drauga.
(H. Dorbe)

Kūko, sila dzeguzīte,
Tu kūkoji, es raudāju:
Tev pietrūka zaļa koka,
Man pietrūka bāleliņa.

Bet lapa plaukstot augšup stīdz
Un vīstot krīt uz leju.
Es arī- vienai lapai līdz
To pašu ceļu eju.
(L. Vāczemnieks)

Laiks šovakar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
(E. Virza)

...trīs saujas vasaras, Dzimtenes vasaras
dodiet man līdzi, kad šī saule riet...
(Ā. Elksne)

Nekā vairs nav, ne ilgu to,
Ne mīlas... Loks noslēdzies.
Daudz mūžā strādāts, ciests,
Daudz citu labā ziedots.
Pār lieliem tālumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
(A. Balodis)

Klusiem soļiem māmuliņa
Mūžam durvis aizvērusi,
Ne vārdiņa nebildusi,
Skumjas sirdī atstājusi.
(V. Kokle–Līviņa)

Klusa paliek istabiņa,
Vēl klusāks pagalmiņš.

Klusums,
tevis vairs nav,
tikai atmiņas,
kas aizkustina dvēseli,
vārdi, kas nepateikti, – skan.
(A. Gļauda)

Tu aizej sniegos baltos,
Uz kokiem baltas ēnas krīt,
Un vēji klusinātos altos
Tev klusu šūpļu dziesmu dzied.
(K. Apškrūma)

ir dzīve pārtrūkusi...
tik daudz vēl palika,
ko alka sirds un prāts...
(J. Silazars)

307.lv datubāzē atrasti 529 pantiņi

Iesniegt līdzjūtību citos laikrakstos


“Auseklis”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Auseklis
“Rīgas Apriņķa Avīze”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rīgas Apriņķa Avīze
“Alūksnes un Malienas Ziņas”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Alūksnes un Malienas Ziņas
“Kurzemes Vārds”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Kurzemes Vārds
“Druva”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Druva
“Liesma”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Liesma
“Vietējā Latgales Avīze”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Vietējā Latgales Avīze
“Ogres Vēstis”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ogres Vēstis
“Rēzeknes Vēstis”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rēzeknes Vēstis
“Rezeknenskije vesti” krievu valodā		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rezeknenskije vesti
“Bauskas Dzīve”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Bauskas Dzīve
“Neatkarīgās Tukuma Ziņas”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Neatkarīgās Tukuma Ziņas
“Brīvā Latvija”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Brīvā Latvija
“Laiks”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Laiks
“Ziemeļlatvija”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ziemeļlatvija
“Dzirkstele”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Dzirkstele
“Zemgales Ziņas”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Zemgales Ziņas
“Latgales Laiks”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Latgales Laiks
“Латгалес Лайкс” krievu valodā		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Латгалес Лайкс
“Staburags”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Staburags
“Ezerzeme”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ezerzeme
“Эзерземе” krievu valodā		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Эзерземе
“Vaduguns”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Vaduguns
“Stars”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Stars
“Talsu Vēstis”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Talsu Vēstis