Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ludzas Zeme

Izvēlieties līdzjūtības vārdus / līdzjūtības tekstu

Līdzjūtības pantiņi

Ardievu, māmiņ, galā tava cīņa.
Tavs bezgalīgo darba dienu mūžs.
Daudz mūžā strādāts, ciests,
Daudz citu labā ziedots.
Pār lieliem tālumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
Iznāk pretī rudens diena
Aizlijusi, pelēkruda.
Kā ar rudens lietus lāsēm
Sirds ar skumjām sarunājas.
Es aizeju, kaut viss te ļoti patīk
Un gribētos vēl ilgi, ilgi būt,
Varbūt tur brīnumu var satikt,
Ko te man dzīve neatļāva gūt.
Paliks dzīvības vidū tavs darbīgais gājums,
Jo tik auglīgu mūžu jau neizdzēš riets,
Un caur kokiem un bērniem būs turpinājums
Tai saulainai gaitai, ko beidzi tu iet.
Prāts negrib noticēt,
Sirds nesaprot,
Kam pēkšņi apdzisusi
Tava diena.
Kā zars pie zara, vainagā kas sienas,
Tā mūža vainagu mums savīt māk
Gan dzīves nebaltās, gan baltās dienas,
Kas, tevi atminot, šķiet, runāt sāk…
Mēs uzliesmojam
Kā krītošas zvaigznes,
Savus mūžus
Kas līdzi aiznes.
...Bet māte raidīs
Savas baltās domas
Un savus padomus
Vēl ilgi sūtīs šurp,
Līdz brīdim tam,
Kad reiz pēc gariem gadiem
Pēc darbiem padarītiem
Saposīšos turp.
Kā tu zini,
ka nāve ir miers?
Ka zemē viss beidzas?
Mūža vilciens pa gadskārtu sliedēm
Norimis traukties un palicis kluss,
Smilšu kalnā zem dzīvības priedēm
Nu darbi, rūpes un vasaras dus.
No mūža kamola pa dzijai attinusi,
Iet tālus ceļus vecmāmuļas sirds.
Mēs klusi paliekam šai krastā,
Vēji šalkos un mierinās mūs,
Bet Tava vieta, kas bija šai dzīvē,
Vienmēr mūsu atmiņās būs.
Skumjām dvēsele pielīst
Pelēkās puteņu dienās...
Vai cilvēka mūžs kā dziestoša zvaigzne,
Kad debesu sijām to noturēt grūti,
Kad pusnakts to pēkšņi un negaidot aiznes,
Kad tukšums un sāpe ieurbjas krūtīs?
Priedes sērās šalko klusi,
Bērzi zaļās galvas liec.
Kādēļ, sirds, tu aprimusi,—
Vēl tik maz zem saules iets?
Kluss starojums no mātes.
Klusums tīrs.
Te neejiet,
Te - viņa ziedējusi.
Nav tādas jūras,
Bez krastiem kas būtu,
Nav tāda mūža,
Kas bezgalīgs kļūtu.
... Viss šai pasaulē niecīgs un zūdošs,
Tava mīla vien nepazūd, māt!
Pāri sirmām kapu priedēm
Pāršalc Tavas dzīves stāsts.
Pāri darbam, sāpēm, ilgām
Baltu, vieglu smilšu klāsts.
Iededziet sveces šai mūžu klusuma sētā!
Iededziet sveces, lai sirdīs atmiņas līst.
Iededziet sveces šai siržu atdusas vietā
Trauslā liesma, lai neļauj piemiņai dzist.
Krastā koki mieg, čaukstot lapas snieg
Salnas sirmotā smilgājā,
Un, kad dzērves iet, - liekas zvaigznes dzied
Tavā tālumā zilgajā.
Man palikuši tavi vārdi,
Man palikusi tava sirds.
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.
Kam, vējiņ, tu nolauzi
Zaļoksnēju ozoliņu.
Kam, saulīte, tu paņēmi
Mīlamo bāleliņu.
Viņš aiziet atvieglots un brīvs,
kur viņu gaida mūža mājas.
Šeit brīdi atdusas – kā dzīvs
zem ziedu segas, smaržu šūpās.
Vēji pa laukiem staigā,
Aizmēž ar sniegu pēdas.
Kādreiz kur ziedonis gāja,
Tagad tur staigā bēdas.
Un atmiņas ziedēs ap viņu
Baltas kā ābeles.
Tavas takas vienmēr būs salnā,
Un mums sirdi neatstās nakts.
Kopš tā brīža baltsmilšu kalnā,
Mīļais bērns, kad tiki Tu rakts.
Galā ir maiņa,
Galā ir darbi…
Noslēdzas gadi,
Skaisti un skarbi.
Tikai atmiņas klusas
Kā mīļi un zināmi soļi
Palicējiem visu mūžu skan blakus.
Ir mirkļi,
Kad arī eņģeļi raud.
To asaras
Gluži kā pērles
Laika stundenī
Sastingst,
Un Pasaules sirdī
Iekrīt kliedziens -
Sāpīgs un skaudrs...
Skan tava šūpļa dziesma krūtīs.
Tā katrā dzīves solī man ir klāt,
Skan priekos, bēdās, kad ir grūti,
Skan sirdī man, ak, mīļā, labā māt...
Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt!
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
Lai tev dzimtās zemes vēji
Klusu miera dziesmu dzied...
Paliek mums siltas atmiņu dzirkstis,
dienām un gadiem pāri kas tiek.
Šodien ziedus – Tev pēdējos ziedus
draugi, radi un kaimiņi liek.
Viss satumst, viss izgaist un gājiens
ir galā,
Lai cik arī cilvēka dzīvības žēl,
Jo likteņa grāmatai vāki ir vaļā,
Neviens nevar zināt, cik lappušu tai.
Pār dzeltenām smiltīm dzeltenas lapas krīt,
Vējš velti pūlas tās projām dzīt.
Uz ziediem rasa nopil kā asaras,
Aizrit kā pēdējie mirkļi no vasaras.
Tava dzīvība bija
Kā ķirsītis ziedos balts,
Nu, tumsas roku nolauzts,
Tas mūžības vējos šalc.
Pāri jumtiem gāju putni skries
Un uz pavasara dzīrēm trauksies.
Jautri tie pēc Tevis sasauksies,
Bet Tu klusēsi un neatsauksies.
Tuvs cilvēks var nolīt kā lietus,
Atnākt kā sniegs, būt kā migla vai eņģelis balts,
Kas vienmēr pār tevi stāv
Un piedalās dvēseles sarunās tavās…
Tavs mūžs
Ir dzimtā pusē sēti graudi,
Tie cauri gadiem
Jaunus asnus dzīs.
Caur paveikto
Kas nebeigs dzīvot ļaudīs
Plauks piemiņa
Un sirdīs nezudīs.
Ar tevi, Zemes dzīvais spēks,
Mans ceļš ir gājis visu mūžu,
Nu, tavā drošā klēpī slēgts
No katras sāpes paglābts būšu.
Bet lapa plaukstot augšup stīdz
Un vīstot krīt uz leju.
Es arī- vienai lapai līdz
To pašu ceļu eju.
Ilgu mūžu nodzīvoji,
Daudz darbiņu padarīji, -
Lai nu viegli Zemes māte
Pārklāj tavu augumiņu.
Es aizeju un tomēr palieku –
Gan baltā saulē, gan zilajā jūrā,
Gan šalcošā vējā – es esmu pie jums.
Atstājiet mani šai pusē,
Kur zvaigznes augustā krīt!
Kur iešalko vēji un klusē,
Kad mēness aiz mākoņiem slīd.
Viss jāatstāj. Kad saule pavasarī
Sies atkal vaļā puķu pumpurus
Ar saviem straujiem ziemeļvēju zirgiem
Būs ziema viņu aizvedusi līdz.
Ne tavi soļi skan, ne balss,
Kaut velti – sirds arvien vēl gaida.
Vēl gribējās strādāt,
Dzīvot un būt,
Bet pēkšņi – nakts,
Un saule jau zūd.
Ja esmu kā vējš, kas ābeļzaros žūžo,
Ja savu staru lieku saulei klāt,
Tad tikai tāpēc, ka tu manam mūžam
no sirds reiz lauzi ceļa maizi, māt.
Šis ir tavs gājums,
To nevar noiet cits.
Uzpūš vējš un pārrauj sveces mūžu,
Aust diena un pārrauj zvaigznes mūžu,
Krīt zvaigznes un pārrauj cilvēka mūžu.
Katrs sava liktens ziņā,
Viens vien mūžs mums katram dots.
Kā brīnumsvecīte es izdzisīšu,
Kad pieskāries būs likteņpirksts,
Bet ļoti gribas, lai aiz manis paliek
Kaut viena tumsai neatdota dzirksts.
Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs bez skaļuma ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot!
Ļauj pie Tavām mīļām rokām
Vēl tik mirkli galvu glaust...
Egles dvēseli sasildīs,
Būs tai zemzemē silti,
Veļu laikā līdz mīļajiem
Iešu pa egļu tiltu.
Ja nākas kaut ko ļoti tuvu zaudēt.
Tad nākas gluži cilvēcīgi skumt.
Vējš pieklauvē ar tumsas spārnu,
Dziest gaisma – klusums mūžu sedz.
Tavs vārds ir dzīvs,
Un saviem bērniem
Atmiņā tu dzīva.
No Tevis tik daudz bija ko gūt.
Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,
Mums atmiņās vēl ilgi kopā būt.
Mēs velti skumstam, velti minam
Šo mūža mīklu grūtāko.
Cik labi, ka tik vien mēs zinām,
Cik jāzin, – vairāk it neko.
Var nemanot pienākt salna,
Kad ziedi kā sniegpārslas birst.
Nav sacīts, cik dzīve ir gara,
Tās pavediens pēkšņi var irt.
Es sajūtu, kā puķes aug un zied,
Un dziesmu sadzirdu, ko zeme dzied,
Caur bezgalību aiznesdama mani.
Kaut pa vistālāko ceļu
Viena aizgāji māt,
Es vienmēr būšu Tev līdzās,
Tu vienmēr būsi man klāt.
Daudz dārga,
Bet ne visu pārklāj smilts…
Vairs manis neesot,
Ak, neticiet, es esmu.
Ar jums, starp jums,
Gan jūsu sirdīs, domās, atmiņās.
Es tajā dzērvju kāsī,
Kas debesu pļavās zaro,
Es - tajā rasas lāsē,
Kas asterēs novakaro.
Es - tajā saulespuķē,
Kur vasaras dvēselei mājas,
Ar krītošu lapu smaržu
Jūs atvadās uzrunāju.
Katrai dienai baltalkšņa sūrums,
Katrai dienai rēta, kas smeldz.
Bērns, ar Tevi mums dzīvības jūrai
Atņemts cerību rītausmas zelts.
No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas.
Turp, kur tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpes, rūpes un bēdas.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek likteņa svaros svērties.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek rudens debesīs vērties.
Bez starošanas prieka
No zemes negribu aiziet.
Kaut gaismas strēlīti sīku
No manis sev paņemiet.
Zemu, zemu jau saulīte,
Ar rociņu nesasniegt;
Tālu, tālu jau māmiņa,
Ar vārdiņu nesasaukt.
Gan sāpju dienas, gan saules rīts,
It viss tiek klusi zemē tīts.
Sāp...
Neizsakāmi sāp.
Klusums ir mājās ienācis,
Gaismu mums nodzēsis,
Skumjas atnesis. Sāp!
Viss ir pārkārtošanās
kādos vārtos,
kur gājienam
tālāk slīdot brīdi apstājamies.
Nāks vasara un ziedēs jauni ziedi,
Tik tu nekad vairs nebūsi ar mums.
Miers mūžīgais ir tuvu mājām gājis
Un savu daļu paņēmis ir līdz.
Viss ir tāpat, tik kādas mājas logā
Vairs spuldzes gaismu neieraudzīs rīts.
Paņem līdzi saules glāstu,
Ko tev draugu rokas liek,
Lai tev, smilšu klēpī dusot,
Mazu brīdi siltāk tiek.
Visa zied kaspsētiņa
Raibajiem ziediņiem;
Tur guļ cimdu adītājas,
Tur ozolu cirtējiņi.
Tu saules ceļš un labā avots biji,
Kam rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
Smilšu kalnā zem dzīvības priedēm
Nu darbi, rūpes un vasaras dus.
Aizgāja tālāk pār laukiem,
Kur rudzus kā gaismu sēja,
Gribēja vārpu līdz paņemt,
Roka noslīga... nevarēja.
Ar ko izmērīt dzīvi?
Ar ko mūžu var mērīt?
– Ar septiņām pēdām. Es nezinu cita.
Ar to, kas paliek pēc nāves.
Ar cilvēcību.
Kā putni aiziet dusēt
Gar vakara debess malu,
Tā aiziet mūsu mīļie
Uz kluso mūžības salu.
Cilvēks aizgāja projām
Uz mūžu,
Pavisam,
Un kā pērkona grandiens virs galvas
Aizcirtās durvis spēji, –
Cilvēks aizgāja projām.
Un aizcirtās durvis manī pašā.
Kur tagad
Sevi lai sameklēju?
Ļauj pie tavām mīļām rokām
Vēl tik mirkli galvu glaust...
Cauri palsai sāpju miglai
Senos saules rītus jaust.
Aiztecēja mans mūžiņis
Kā dzīparu kamolīts;
Te satinu savas dienas,
Ij baltās, nebaltās.
Deg, sēru svece deg,
Kaut mūžs vēl neizdzīvots...
Tas bija mīlestības ceļš,
Ko, māt, Tu atstāji aiz sevis...
Nav tādu vārdu, ar ko izsmelt bēdas
No sirdīm, kas sāpēm pielijušas.
Tikai silta sirds
Pacels debesīs.
Tikai silta, silta sirds
Aukstu sasildīs.
Guli mana māmuliņa,
Viegli smilšu kalniņā;
Tu miedziņa negulēji
Mani mazu auklēdama.
Dusi saldi, mīļo tētiņ,
Mūža miegs, lai Tev ir salds...
Vēl siltums paliks, paliks vēl aiz tevis,
Un atmiņas kā maza saule degs.
Aizgāji tu tik pēkšņi
Uz debesu pļavām.
Daudz mīļu vārdu
Pateikt nepaspēju.
Tie as'rās manās zied
Kā mazas vizbulītes
Ziedlapiņām rasainām...
Kam, vējiņ, tu nolauzi
Krūzoto ozoliņu?
Kam, saulīte, tu paslēpi
Mazāko bāleliņu?
Kaut es būtu māmuliņu
Caur zemīti dzirdējusi,
Es ietītu viņas vārdus
Villainītes stūrītī.
Tas visskumjākais brīdis, kad mātes sirds
Uz mūžu mūžiem pārtrūkst un stājas,
Tad zvaigznes pie debesīm asarās mirkst
Un tukšas kā klajums kļūst dēla mājas.
Mēs nezinām, kad, kurš vai kura
Kā nākamie mūs pametīs
Kā dzirksts no sūrā ugunskura,
Kas ir jau izdzisis gandrīz.

Mēs velti skumstam, velti minam
Šo mūža mīklu grūtāko.
Cik labi, ka tik vien mēs zinām,
Cik jāzin, – vairāk it neko.
Daudz darba stundu kopā nostaigājām,
Gan prieku mēs, gan bēdas pratām kopa vīt,
Bet šodien mums no Tevis jāatvadās.
Viss klusi aizgājis,
Viss veikts, viss vītis!
Pie sētas atspiedies,
Raud rudenītis.
Laiks apstājas ar skarbu piesitienu
Nav nākotnes, ir tikai vēju balss.
Un kādai mīļai, labai sirdij
Nekad vairs nesāpēs, ne arī sals.
Zeme, tev šodien
Viens ceļinieks vairāk…
Cik grūti ticēt, ka nekad vairs dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt.
Kādas gan skaistas un bagātas dzīves var būt,
Taču visskaistākā apklust var negaidot rieta,
Neprasot sirdij, cik sāpju tā aizejot jūt.
Pārtrūka dzīvības stīga,
Apklusa vārdi un balss.
Nakts iestājas bezgalīga,
Raudāja mākonis palss.
Lēna, lēna šodien gaita,
Neatnākšu ciemos rīt.
Pāri mīlai, pāri sapņiem
Dzimtās zemes smiltis krīt.
Es visu atstāju jums-
Savas skumjas un prieku, kas bijis,
Savu darbu un domas,
Kas kopā šai dzīvē ar jums
Kā raibs dzīpars vijies.
Atvadu brīdī raud pelēka diena,
Krāsainās lapas sedz noietās takas.
Mana zvaigzne ir tik maziņa,
ka nevaru to tev parādīt...
Tu naktī raudzīsies zvaigznēs,
bet es taču dzīvošu vienā no tām.
…varam skaitīt un pārskaitīt
un sajust, kā garām skrien dienas –
pēc vasaras smaržojošas,
un dzirdēt, ka naktis
kā sudraba dālderi krīt.
Cik darbīgas, saudzīgas bija tev rokas,
Cik maiguma vārdu tev glabāja sirds…
Ievu ziedi nobirst klusi,
Māmulīte aizmigusi, -
Baltā smilšu palagā
Savu dzīvi satinusi.
Nakts jau mūžīga nav.
Atkal atausīs rīts,
Atkal vasara būs,
Bet man vairs nebūs Tevis.
Brīnišķos ziedos vēl mirdzēja pļava,
Vasara kvēloja mākoņu krokās,
Kad jaukā svecītē dzīvība tava
Izkusa slimības karstajās rokās.
Ik diena – jauni ziedēšanas vārti,
Bet Tavi – pēkšņi aizcirtušies ciet.
Mums paliek sirdī Tavi saules vārdi
Un mīlestība, kura neaiziet.
Egļu elpa dvēselei pāri
Skatīt saulainas debesis liegs,
Vienmēr tukšas būs sirdis, ko skāris
Tumsas kaisītais mūžības sniegs.
Ir tumsa nodzēsusi silto liesmu,
Vēl grūti aptvert to, cik zudums liels.
Lai tēva mīlestība paliek dziļi sirdī
Par avotu, kur mūžam spēku smelt.
Aiziet var, bet nemūžam tik tālu,
Lai caur ziediem un puteņu vāliem
Neskanētu atmiņu balss.
Kur nu vārdi, kur nu smiekli?
Kas mums mīļi blakus stās?
Lielais miers tik viegli, viegli
Tavai sirdij pieskārās.
... skumjas
starp rudens dzeltenām lapām
Uz pēdējām asterēm krīt.
Skumjš ir atvadu lietus
Pat tad, kad saule spīd.
Kam vējiņi tu nolauzi
Diženo ozoliņu?
Kam, Dieviņ, tu paņēmi
Mūsu mīļo lolojumu?
Kad acs ar asarām pielijusi,
Nāc, Dievs, mums mieru sirdī liet.
Sēd Laimiņa gaidīdama
Pašā skujas galiņā,
Uguntiņu dedzināja
Divās vaska svecītēs.
Es izeju tai gaismā,
Kur tālāk nav kur iet.
Cik gājums garš-nav izmērīts,
Cik bagāts bijis tas-nav svērts.
Bet mūžs ir pateicības vērts.
Kļūst dzīvības siltums par sveci,
Kas gaismu ir beigusi liet.
Mīļš cilvēks
Kad projām
Mūžībā iet.
...un balti vēji klusām meža malā stāv,
Jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt...
Kūko, sila dzeguzīte,
Tu kūkoji, es raudāju:
Tev pietrūka zaļa koka,
Man pietrūka bāleliņa.
Caur lietiem un puteņiem
izbridusi – piekususi,
Prieku, darba mīlestību
atdevusi – aizmigusi.
Vai, zemīte tev pietrūka
Smilšu gultā gulētāju,
Ka tu mani arī sauci
Zem savām velēnām.
Tāds dīvains klusums šodien priedēs,
Tur dzenis serdei laukā sāpi kaļ...
Bet brūci sirdī putnēns nesadziedēs,
Nav spēka dzīvību griezt atpakaļ.
Mums dzīvē, māmiņ, pietrūks Tevis
Un ceļa nebūs, kurā tikties ļauts.
Rokas, kas mīlēja darbu, gurušas,
Sirds, kas vēlēja labu, nu atdusas.
Ziediņus zilos
Vainagā vīšu,
Daudz mīļu vārdu
Tajā ierakstīšu.
Pārtrūka stīga, apklusa dziesma,
Apdzisa zvaigznes, saira sapņi,
Viss tas notika pēkšņi un strauji,
Pielija sāpju un asaru trauks.
Pieplok zariem putni klusi,
Dienas vidū saule riet.
Ir rudens, lietus sitas logā,
Un āboli bez tevis krīt...
Tāds dīvains klusums šodien priedēs,
Tur dzenis serdei laukā sāpi kaļ...
Tā jau katra gaita –
Vienmēr kaut kur stājas,
Zaļas, lekna velēnas pāri klājas...
Arī tās ir mājas – mūža mājas.
Tu arvien būsi šai pusē,
Tai gaismā, ko atstāji mums
Kaut arī sirds tava klusē,
Mums paliek šis mantojums.
Viena mūža ir par maz!
Viena mūža nav vēl gana.
Visu sasniegt, veidot, post, –
Šajā dzīvē sirdij manai
Desmit mūžu gribētos.
Lai sapnis balts viņas dvēseli aijā,
Un klusais miers ar saviem spārniem sedz.
Vēl daudz bij ņemams, dodams, mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.
Es dzirdu saucienu uz mājām iet,
Kad zvaigznes laipni manim pretī staro
Kad stundas nemanāmiem soļiem iet,
Un sirds no malas savu dzīvi vēro.
Nepūšat, auksti vēji,
Lai guļ mana māmuliņa..
Mana mīļa māmuliņa,
Saldu miegu aizmigusi.
Pār tevi smilšu klusums klāts,
Vien paliek atmiņas
Un tava mūža stāsts.
Baltie bērzi, šalciet klusi,
Sveiciet tālos apvāršņus.
Tēva sirds ir aprimusi,
Čaklās rokas mierā dus.
Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums
Un klusās naktīs sapņiem jāļaujas.
Paliks tavs darbīgais gājums –
Tik auglīgu mūžu neizdzēš riets.
Caur kokiem un bērniem būs turpinājums
Tai saulainai gaitai, ko beidzi tu iet.
Ar mūžiem tāpat kā ar svecēm –
Deg, kamēr nenopūš vējš.
Zelta rudens zelta pārslas bārsta,
Zelta mūžs ar darbu vainagots,
Visiem mums no Jūsu dienu pūra
Ir pa kādai riekšaviņai dots.
Rokām, kuras vienmēr prata
Tik daudz veikt un padarīt,
Atpūtu ļauj vēlēt vieglu,
Ļauj tām paldies pasacīt.
Tavs mūžs kā dziesma izdziedāts,
Kā krāsains dzīpars izadīts.
Ar rūpēm, raizēm nodzīvots
Nu zemes mātes klēpim dots.
Dārzā novīst zieds pēc zieda,
Cilvēks aiziet viņiem līdz.
Un bezgala skumjš un vientuļš
Kādā mājā atnāk rīts.
Tu esi vienvienīga,
Kas vienreiz tik var būt,
Tu aiziedama paliec,
Kā gaismu tevi jūt.
Kam, tētiņ, tālu gāji,
Kā saulīte norietēji?
Mums pietrūka mīļu vārdu,
Tava gudra padomiņa.
Lēks saulīte citu rītu,
Meža galus zeltīdama,
Tu gulēsi mūža miegu
Baltā smilšu kalniņā.
… deg pīlādži un
visiem rāda ceļu,
un katram savs
līdz galam jāaiziet.
Vairs tikšanās gaišuma nebūs,
Ir atdots un paņemts viss.
Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras
Aizsaules dārzos vēl gribētos rast...
Raudiet par liepu, kam nolauzta pazare,
Mani vairs ievainot nespēj nekas.
Nekad no rudens mākoņiem
nav tik daudz tumšu skumju lijis.
Nekad vēl vējš zem debesīm
tik nežēlīgs un ass nav bijis.
Košu ziedu, dziesmu klusu,
Nav ko citu dāvināt.
Vieglas smiltis, saldu dusu
Kapu kalnā māmulīt.
Dārgā, labā, nesavtīgā sirds,
Visus mūs Tavs mīļums kādreiz skāris!
Nāve nevar mūs no Tevis šķirt-
Staro mīlestība mūža dārzam pāri.
Vismelnākā šķiršanās stundā
Par ēnu, kad pārtop glāsts,
Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk,
Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.
Tālumā aiziedams,
Tu atstāj mums savu tuvumu.
Gan zināju tās dieniņas,
Kad bij’ ieti darbiņā.
To dieniņu nezināju,
Kad būs iet aizsaulē.
Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.
Nostājas blakus Tev draugs un klusē,
Kaut vai tā lai Tev palīdzētu.
Viena es dusēšu saldi,
Ne vairs jauna, ne veca,
Uz ziedošās mūžības pleca.
Tajās lapās,
Ko mūžības vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs.
Tā atnāk vakars,
Gaita iet pret rietu,
Un tavās pēdās asru rasa birst.
Tik netic sirds, ka tu jau projām ietu,
Ka visas cerības un sapņi irst.
Dieviņš deva, zeme ņēma,
Zeme visu nepaņēma,
Mīļi vārdi, labi darbi,
Tie palika šai saulē.
(Tautasdziesma)
Es tagad aizeju, bet ne jau prom,
Es aizeju tepat –
Ar citām puķēm, citu sauli,
Ar citu zemi parunāt.
Mani saule sasildīs dziļāk,
Puķu smarža man tuvāk tiks.
Un man tieši uz sirds zeme mīļā
Savu ziedošo roku liks.
Kur vārdus rast, kas būtu mierinājums,
Kad cilvēks zemes klēpī dusēt steidz,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājums
Un ardievas tik daudz kam jāpateic.
Kļūst dzīvības siltums par sveci,
Kas gaismu ir beigusi liet.
Mēs nezinām, kad, kurš vai kura
Kā nākamie mūs pametīs
Kā dzirksts no sūrā ugunskura,
Kas ir jau izdzisis gandrīz.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš
devis Savu vienpiedzimušo Dēlu,
lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu,
bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
Nu, māmulīt, kā plecu lakats
Tavs mūžs ir beidzot noadīts,
Guļ melnā krāsa zaļai pāri,
Un pavediens uz smiltīm stīdz.
Cilvēka mūžs ir līdzīgs koklei,
Pārtrūkst stīga, un viss paliek kluss.
Cik grūti ticēt, ka nekad vairs dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt,
Un tavu smaidu vienkāršu un siltu
Mums vajadzēs tik sirdīs saglabāt.
Domas sāp. Un neatstājas.
Domām šonakt gala nav.
Akli logi. Tukša māja.
Tumsā balta svece raud.
Rudens krāso pīlādžkokus sārtus,
Gājputni ar vasaru projām trauc.
Bet tev mūžība ver miera vārtus,
Sāpes rimst un lielais klusums sauc.
Apklusušu mūžu dārzā
Savam mūžam spēku smeļam,
Kad starp mirušiem un dzīviem
Gaišu atmiņtiltu ceļam.
Ļaut skaņai izskanēt,
Ļaut sāpei izsāpēt,
Ļaut upei aiztecēt,
Ļaut...
Klusa paliek istabiņa,
Vēl klusāks pagalmiņš.
Reiz pienāk diena, nelūgta un skarba,
Kad dziļi, dziļi daudziem sirdis sāp.
Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.
Aizaudziet šie celiņi
Zaļu mauru, dābuliņu,
Sav' māsiņu apbērēm
Baltu smilšu kalniņā.
Nav vairs ne ceļu, ne ilgu…
Mums paliek sirdī Tavi saules vārdi
Un mīlestība, kura neaiziet.
No visiem tālumiem ir atpakaļ ceļš,
No laika tāluma nekad.
Nekad vairs neatnāks diena,
kas vizbuļu spilgtumā viz.
Caur nopļauto vasaru skriedams,
tas stars ir apdzisis.
Asaras kā vēlas lāses
Dvēselē līst un līst.
Mātes Mīlestība glāsta
Vakar, šodien, rīt.
Tā paliek mūsos -
Tai nāve netiek klāt.
Noriet saule vakarā,
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa,
Baltā smilšu kalniņā.
Tā ir māmuļas galva
balta kā bērzu tāsis,
tā ir māmuļas laime
skaidra kā lietus lāses...
Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums
Un klusās naktīs sapņiem jāļaujas.
Vēl daudz bij ņemams, dodams, mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.
Un tā mēs aizejam-
tā: pēkšņi un pavisam.
Bez ceļa atpakaļ.
Smilts klājas pāri visam.
Tēt, miris esot tu…
Tam ticēt grūti,
Jo tava balss, ik vārds vēl ausīs skan.
Atmiņas un sēras?
Baltas pūkas vējā?
Nē!
Mīlestība -
Tā lai dzīvo vēl pēc manis!
Nepūšat auksti vēji,
Lai guļ mana māmuliņa.
Viss satīts nu kamolā ciešā,
Kur katrai dienai mezgls siets.
Tā pavediens tinies no dienas dienā,
Līdz mūžības slieksnis sniegts.
Brīdi laika man dzīvot,
Nedzīvot saules mūžu;
Ūdenim, akmenim,
Tiem dzīvot saules mūžu.
Mūsu laiks ir tik īss –
Mūžu vēji šalc apkārt un pāri.
Kas gan zina to brīdi,
Kad atskanēs likteņa balss?
Pēdējais sniegs:
Tie ir marta puteņi logā
Un gaistoši ziedi uz stikliem.
Tas ir balts klusums
Un miers ceļa galā…
Tā ir māte – tik skaidra kā diena,
Mīlas gaismā pār mūžiem kas kvēl.
Tā ir māte, kas katram ir viena,
Kuru zaudējot īsti kļūst žēl.
Kādēļ brīnumu gaidīt,
Šeit es nenākšu vairs.
Ne vairs raudāt, ne smaidīt
Nekad, it nekad.
Zinu dienu, zinu nakti,
To dieniņu nezināju;
To dieniņu nezināju,
Kad zūd mans augumiņš.
Kā lauzti zari rokas klēpī krīt,
Nav mīļo plecu, ap ko viņas vīt.
Cik maza sēkla-
bet cik liels ir koks!
Cik īss ir mūžs-
Cik daudz var tajā gūt,
ja mazai sēklai
ieliek sirdi līdz!
Nevajaga dvēselītei
Trepju kāpti debesīs:
Bija Dievam eņģelīši,
Kas uznesa debesīs.
Es gribēju notvert vēju, bet nevarēju.
Es gribēju ledū uguni kurt, bet nemācēju.
Es gribēju satvert krītošu zvaigzni, bet nepaspēju...
Vien tikai savu mīlestību varam,
Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz,
Lai aizej Tu pa sniegpulksteņu staru,
Kur Tevi gaida mūžīgs dzīves rīts.
Mēs klusējot paliekam...
Vēji šalko un mierina mūs,
Bet tava vieta, kas bija šai dzīvē,
Ir, bija un vienmēr būs.
Šai zemē, šai saulē,
Še atnācu viesoties;
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam.
Tāda tu esi, rudens diena,
Bērzu loki,- un vētrām līdz
Atkal aizlido lapa viena.
Bet saules sēkliņas nepazūd,
Mūžīgi paliek gaisma iesētā.
Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras
Dodiet man līdz, kad šī saule riet.
Nevajag nopūtu, nevajag asaru!
Klusu! Lai kamene ķimenēs dzied!
Kā brīnumsvecīte es izdzisīšu,
Kad pieskāries būs likteņstundas pirksts,
Bet ļoti gribas, lai aiz manis paliek,
Kaut viena tumsai neatdota dzirksts.
Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti,
Lai nu mīļi Zemes māte
Pārklāj savu seģenīti.
Visi koki līdumā,
Ābelītes vien navaid;
Visi radi istabā,
Māmuliņas vien navaid.
Vismīļākais ir mātes vārds,
Kas atdus zemes klēpī vēsā.
Saņem labā, Zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām skuju villainēm.
Nu laiks ir tai vietā aiziet,
tur - saulei pie rokas labās,
kur Dieviņš dvēseli manu
savā valstībā glabās.
Mūsu māja nepaliek tukša.
Tur tauriņi ziemo.
Un trauslos puteņa sapņos
Pie viņiem puķes nāk ciemos.
Katram skrejceļam,
Ko veicam savā dzīvē,
Ir taisne pēdējā, un – tas ir viss,
Paliek zeme,
Draugi, mīlestība,
Un priedēs vējš, no ceļa piekusis.
Cik salts šis rīts, -
Klau, vēji staigā,
Un kaut kur izgaisusi
Tēva balss.
No Tevis tik daudz bija ko gūt,
Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,
Mums atmiņās vēl ilgi kopā būt.
Es būšu visur...
Kā rasa ziedos,
Kā smarža kokos,
Kā vēsma baltās ābelēs.
Mans slieksnis velti tavas kājas gaida
pār sevi pārkāpjam,
un manā istabā viens stūrīts klusi raud.
Viņš raud, kā pamests raud,-
bez asarām.
Jā, no tālumiem
Tikai šis tālums
Vistālākais,
Tikai pēc šķiršanās šīs
Nekad vairs tikšanās nav.
Māmuliņ, par tavu mūžu
Šodien klusi paldies sakām.
Tu būsi debesīs, zemē,
Tu vējā un saulē.
Tu savējo sirdīs,
Tie tevi neaizmirsīs.
Tavas rokas caur mūžību jūtu,
Tavas rūpes joprojām man klāt,
Viss šai pasaulē niecīgs un zūdošs,
Tava mīla vien nepazūd, māt!
Nekā vairs nav, ne ilgu to,
Ne mīlas... Loks noslēdzies.
Daudz mūžā strādāts, ciests,
Daudz citu labā ziedots.
Pār lieliem tālumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
Reiz nokaltīs raudošais bērzs,
Kas pāri kapam līkst sērs,
Kādai mūžīgai piemiņai stādīts.
Laiks ir un paliks vienmēr
Vienīgais lieluma mērs.
Neliedz atvadu stundā skaudrā,
Dziļās sērās liekt galvu mums!
Acis neraudās, sirds tomēr raudās,
Sirds ja neraudās, dvēsele skums.
Bet tomēr tev būs jāaiziet...
-Uz kurieni?- tu jautā.
Varbūt to pateikt lapa zin,
No koka rudens rauta.
Un neteiktie labie vārdi
Par vēlu sadeg kā čuksts:
Nevienam neprasot, stājas
Tās sirdis, kas pasaulei pukst.
Vēl negribas ticēt. Joprojām
Dzīvie vārdi pār tumsību žilbst.
Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
Un tumsa bēg. Un atkal — gaisma bēg.
Un Dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.
Vai māsiņa, vai māsiņa,
Kā es tevi aizmirsīšu?
Ko pasaukšu guldamies,
Ko, no rīta celdamies?
Katram tikai laika sprīdi dāvā mūžība,
Vairāk nekā.
Pārtrūka dzīve kā gājputna dziesma,
Sirdī šīs dziesmas atbalss sāp.
Tavu māju puķes, koki skumst,
Nebeidzamās darba dienu takas
Līdz ar mīļām sirdīm sāpēs tumst...
Un Tev neskaitāmus labus vārdus saka.
Zināj' dienu pie dieniņas,
Vienu dienu nezināju:
To dieniņu nezināju,
Kad zūd manis augumiņš.
Kāds pārpratums! Un neparasta steiga!
Vēl tik daudz rītausmās tev jāieskatās bij!
Pierimst soļi, klusē doma,
Neskan mīļās mātes balss.
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc viņas sauks.
Tie savādi skumīgie mirkļi…
Tad palīdzēt var tikai viens,
Ja kādu atmiņu gaišu
Tu savā dvēselē sien.
Mani mīļie, es pie jums vēl būšu
Sniega pārslā, čukstā, rasas lāsē,
Saulē, vējos, dziesmās, jūsu mūžos:
Dzīve beidzas, mīlestība – nē.
Veļu laikā veļu ceļu saltu
Nolēmusi māmulīte iet,
Atstājot kā mežābeli baltu
Mūžu, lai tas bērnos tālāk zied.
Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!
Kā negribas ticēt,
Ka cilvēks var tā-
No gaišas dienas aiziet mūžībā.
Nāve ne uz vienu jautājumu neatbild,
nevienu mīklu neatrisina,
nevienu darbu neizved galā,
nevienas ilgas neapmierina un neizraisa,
nevienu cerību nepiepilda –
nāve ir tikai nogurušam maza atpūta.
Ceļi tik īsi, bezgala īsi,
Garas, tik garas uz turieni kāpnes.
Viena klusuma tagad būs vairāk.
Mēs brīdi ceļojām šai dzīvē kopā,
Nu mūža mājās iegāji tu viens,
Jo ir kāds pāri mums,
Kam cieši iegulst rokā kā stīga zeltīta
Ik dzīves pavediens.
Es jau neaizeju,
Es vienmēr būšu putenī, bērzos,
Zvaigznēs un bērnos savos.
Pār tavu sirdi un darbīgo mūžu
Zemes māte nu villaini segs.
Manī dziļi paslēptos dārzos
naktīs kliedz naktsputni
skumjām un sāpīgām balsīm...
Pieklust steigas soļi baltā dārzā,
Klusumā vējš, maigi apkārt san.
Domās skauju baltos dailes putnus
Sirdī viņu dziesma klusi skan.
Tā aiziet mūsu mīļie,
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom,
Paliek vien dvēseles gaisma...
Tikai klusa sāpe sirdī,
Ilgi vēl pēc tevis sauks.
Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums...
Kur tu, māmulīt, esi?
No naksnīgās tāles
man par vēsti
kaut mazu zvaigznīti dedz!
Nevar būt, ka uz laikiem
ledaina gāle
visas dvēseļu takas
un taciņas sedz....
Skumji noliec galvas priedes klusās,
Nolīst ziedos ausmas mirdzums silts,
Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!
Tā kā akmens pēc rieta
Vēl siltumu glabā,
Sapņus, mīlu un atmiņas saglabā sirds.
Ņem mūsu mīlestību, lai Tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz.
Cilvēkam īss ir šīs zemes ceļš,
Kur tas beidzas, tur sākas
Nekas...
Smagi tas plecos japaceļ.
Tu katram viena, tikai viena,
Kurai kā pie saules bērni turas klāt.
Tāpēc ir tik grūti, skujām birstot,
Uz mūžu zemei tevi atdot, māt!
Vakarzvaigzne mirgo klusi,
Sirds nu mieru atradusi!
Aiz tevis dzīvība un gaisma paliek
Un atmiņas kā krāšņs zieds.
Tev zeme, atdodu es sevi visu.
Vien saknes atstāju,
Lai izdzen jaunu asnu.
Pļava dvesmos kā senāk
un svelmainā saulē sils,
Tik kapkalnā pār kādu mūžu
plauks ziediņš zils.
Tuva cilvēka aiziešana
Ir kā zibens spēriens.
Tuva cilvēka aiziešana –
Melns purva rāvas dzēriens.

Tuva cilvēka aiziešana
Liek likteņa svaros svērties.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek rudens debesīs vērties.
Ir dzīve pārtrūkusi,
Tik daudz vēl alka sirds un prāts.
Skaistākos ziedus tev noplūktu dārzā,
Mīļākos vārdus tev sacītu vēl,
Ja tu šai vakarā, klusā un vēlā,
Atnāktu vēl ar mums parunāt.
Es nevaru žēlumā
Uz zemīti skatīties:
Kam zemīte man atņēma
Mīlamo bāleliņu.
Nu atvadoties liekas,
ka visa bij par maz,
Un gribētos vēl kopā
sveikt daudzas vasaras.
Nu saltums dveš, un smaržas vējā kaisās,
Iet garām laiks, lai neatgrieztos vairs.
Ir apklusuši soļi,
Vien paliek mīlestības gaišais stars.
Tu aizej sniegos baltos,
Uz kokiem baltas ēnas krīt,
Un vēji klusinātos altos
Tev klusu šūpļu dziesmu dzied.
Raud sveces, raud…
Tās sadedzina dienu.
Par mani neraudiet.....
Ar maigo vakarvēju man kādreiz
Sveicienus no tāles atsūtiet.
Un dzīvi mīliet tā, kā es to iemīlēju,
Kas skaisti dzīvojis, tam žēl nav projām iet.
Akmens kalns nav sašķeļams,
Debes jums nav atvāžams,
Zelta gaismu neieliet
Dvēselēs, kad saule riet.
Kur vārdus rast, kas būtu mierinājums,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājiens.
Un mana dvēsele ar meža šalkām
Te paliks, mirgojot ar rasu tīru,
Ar zvaigžņu ceļu meklētāju alkām,
Un visu to, ko aiziedams sev turēju par mīļu.
Lūgsim Tavai dvēselītei
Debesceļā mieru gūt,
Lai ar Tevi zvaigznes starā
Varam domās kopā būt.
Vien tikai savu mīlestību varam
Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz.
Tuvs cilvēks neaiziet,
Viņš tikai pārstāj līdzās būt.
Tavu dvēseli eņģeļi uz spārniem tur,
Ar mīļiem vārdiem lielo sāpi vieglāk bur.
Lai tavi mīļie var tālāk doties,
Par visu labo Tev pateicoties.
Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama;
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama.
Ilgu mūžu nodzīvoju,
Daudz darbiņu padarīju;
Lai nu viegli zemes māte
Pārklāj savu paladziņu.
Vientuļā mežā, kur reti dun gājēju soļi,
Iemaldās ceļinieks vēls, vai ogotājs vecs,
Aizmirstā kapsētā, grodi kur sabirst un oļi,
Noslēdzas mūžs tev, nu smiltis tevi sedz.
Nu pilna krūze, pilna dvēsele
Ar gadiem ilgi sakrāto.
Nu es jums nestu, es jums dotu,
Bet nevaru vairs pacelt to.
Sabirzis laiks
Sīkos sniegpārslu baros.
Apsniegu balts,
Ar roku pie mūžības skaros.
Klusums, Tevis vairs nav, tikai atmiņas...
Es nekā vairāk nesacīšu
Kā tikai vienu, proti –
Man tur debesīs ir viena kaija.
Kaijiņa. Balta ļoti.
Balts eņģelis atnāca sapnī
Un aiznesa tevi sev līdz.
Tai baltajā, baltajā naktī,
Kur nesāp, kur nesalst, kur silts.
Šie pavasara vēji brāzmojošie
Ir tavu elpu pārrāvuši pušu.
Un zilās debesis un stari spožie,
No tavām acīm gaismu aiznesuši...
... Aizdimd gadi. Uzdzirkst zvaigznes.
Tavas dziesmas dzīvo.
Mūs no Tavām labām dziesmām
Neviens neatbrīvo.
Tavas dziesmas dzīvo.
Pie tevis iešu, tēt, ar ziediem baltiem,
Kad vasara tos bagātīgi sniegs,
Ar egļu zariem sniegotiem un saltiem,
Kad ziema smaržojošās puķes liegs.
Viņš tava svētā daļa,
Tu esi atpestīts,
Tev debesis ir vaļā,
Tev atspīd mūžīgs rīts.
Tik ļoti sāp
Ka elpa aizraujas
Un izzūd sirds no plaukstas
Neredzamā
Tumsā
Bēgot.
Paliec, māt, smaidā,
Paliec, māt, glāstā,
Paliec jaukajā bērnības stāstā.
Rītam cerība, dienai darbs,
vakaram miers, naktij miegs-
nāvei viss.
Un pēkšņi manā skanošā dārzā
kādu rītu ir ienācis klusums,
Tik negaidīts un tik spalgs...
Ar plaukstošiem bērziem atnāca vēji,
Ar plaukstošām cerībām aizgāja sirds.
Un tavs vārds
Nu vairs atpeld kā mākonis sārts...
Ne vairs prasa mums ko, ne vairs lūdz.
Tava mīļa māmulīte
Mūža miegu aizmigusi,
Apklusuši silti vārdi,
Neteiks labu padomiņu.
Gribēju tālajos laukos vēl iet,
Klausīties dziesmas, ko ziedonis dzied,
Zilajos viļņos uz jūras vēl būt,
Sirds, lai tev brīvības sveicienu jūt-
Satumsa nakts, satumsa nakts...
Ceļi tik īsi, bezgala īsi,
Garas, tik garas uz turieni kāpes.
Viena klusuma tagad būs vairāk,
Vienas nepārsāpamas sāpes.
Mūža vakars krēslas spārniem
Tumsu auž un zvaigznes dedz.
Un pār gadiem aizgājušiem
Lielais miers nu sagšu sedz.
Liepiņ, tavu kuplumiņu
Līdz pašai zemītei;
Māmiņ, tavu labumiņu
Līdz mūžiņa galiņam.
Visa dzīve ir kāpšana kalnā,
kura virsotni mēs nepazīstam,
jo tie, kas reiz to sasnieguši,
neatgriežas.
Šalc vējiņš. Dūc bites. Svilpj strazdi.
Un ābeles zied un raud...
Kas manai māmiņai
Šovakar cisas taisa?
Veļu māte cisas taisa,
Zīda klāja paladziņu.
Es veros naktī. Klusē ziedu sniegs,
un tālas pasaules virs manis staigā.
Ir gabaliņš no mūžības tas nieks –
kas, mani raustot kliedz un vienmēr kliegs,
un liek man augšup tiekties zvaigžņu zaigā...
Un tā ir dvēsele.
Virs galvas priedes
Teic vārdus dziesmai
Iesāktai un nepabeigtai,
Teic ardievas dzīvei – aizejošai.
Mēs katrs kaut ko dārgu sevī nesam,
Ir katram par ko smiet un as’ras liet,
Pa vienu ceļu atnākuši esam,
Pa vieniem vārtiem visiem jāaiziet.
Šonakt nokrita simt zvaigznes.
Šonakt rasa manos matos
sabēra visu mākoņu sapņus,
visu upju un ezeru ilgas
un apsedza man ap pleciem...
Laiks apstājas ar skarbu piesitienu,
Nav nākotnes, ir tikai vēju balss…
Nav kādas balss un soļu blakus,
Un rudens vējš top divkārt ass.
Cilvēka dzīvei ir zvaigznes gājums-
Tā iemirdzas un nodziest,
Paliek klusums, neizteikti vārdi...
Izturi, dvēselīt,
Izturi!
Vēl šodien pār tevi
Debesis raudās.
Rīt - pelēki mākoņi
Šķirsies un
Sirds ar debesīm sarunāsies.
…It nekur uz kredīta
nav dabūjams saulrieta sārts,
Laba sirds, īsta mīlestība
un laba cilvēka vārds.
To melno sāpi svešam neizstāstīt,
To bēdu nepacelt, kas sirdi spiež.
…tajās lapās, ko mūžības vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs…
Dziesmai nepienāk pat gals,
Kad jau klusē mātes balss...
Katram dziļi, dziļi sirdī
Sāpju rēta sūri smeldz.
Vēji šalciet, vēji dziediet
Mūžs ir bijis goda vērts.
Vairs manis neesot,
Ak, neticiet, es esmu
Ar jums, starp jums
Ar maigo ziedu dvesmu,
Ik rasas pilienā, kas saulē lās,
Gan jūsu sirdīs, domās, atmiņās...
Ar bērniem, mazbērniem
Un padarītiem darbiem
Tu paliec šai saulē un mūžībā.
Mana ēna vēl silta.
Pavisam nesen te biju.
Tukšums vēl pilns.
Klusums vēl skaļš.
Klusa paliek māja, sēta,
Klusa tēva istabiņa:
Nav vairs tēva mīļo soļu,
Nav vairs tēva padomiņa.
Ir sāpe, kas sirdī,
Ir sāpe, kas zemē,
Ir sāpe, kas debesīs
Kliedz.
Klusuma putns
Nolaižas uz zara.
Iestājas nakts.
Tai tālajā pļavā, kur atmiņas zied,
Tur mani jūs vienmēr satiksiet.
Vairs neiešu pa sila sūnu taku,
Neglāstīšu bērza tāsi balto.
Vien egļu zaru nolieciet man blakus,
Lai vieglāk ir, lai nejūt zemes elpu saltu.
Laimīgs, kas tic savam sapnim;
Arī nomirstot
Rādās tam nākotnes krasti,
Aizsaulē ieejot.
Lai balta saule,
Zaļa zāle
Un viegla zeme
Smiltājā!
Manas dienas –
Ieaugušas rudzu ziedos.
Saulē sasprēgājušas,
Mērcējušas lietu.
Vai tad viegli
Manas dienas zibējušas?
Bet...
Labiem cilvēkiem tās labu gribējušas.
Nekad tev darba nebija par daudz–
Tu tajā degi, citus sasildot.
Nu, tava uguns aizdegs jaunas audzes,
Kas ziedus noliek, tevi pieminot.
Pār lieliem tīrumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
Dzimtā puse nesagaidīs
It nekad vairs tevi mājās,
Labās acis neatsmaidīs,
Zeme, zeme pāri klājas.
Vaicās zeme – kā tas var būt,
Ka tavus soļus vairs nesajūt,
Vaicās pamestā māja un dziestošā pavarda liesma,
Vaicās – cilvēk, kur ir tava dziesma?
Tuva cilvēka aiziešana
Ir kā zibens spēriens.
Tuva cilvēka aiziešana –
Melns purva rāvas dzēriens.
Runājiet ar mani klusi,
Saudzīgāk kā citu dienu:
Šodien sirds man palikusi
Smagāka par sāpi vienu.
Jel neraudiet – mans sāpju ceļš ir galā,
Es upei melnajai nu pāri jau.
Drīz dusēšu es kalnā, aizmigušo salā,
Kur ciešanu un sāpju vairāk nav.
Šonakt pasaulēm tālām
gribējās aizlidot līdzi
plašumā, kuram nav gala.
Aizvērās zemes vārti,
Aizkrīt zemes atslēdziņa,
Gulēt man zem zemītes,
Kamēr saule debesīs.
Mēs atnācām un kāds aiziet,
Tad mēs aiziesim un nāks cits.
Un tā tam, tā tam būs griezties,
Kamēr pasaule sev vēl tic...
Un pēkšņi tāds klusums,
Ka saule apstājas debesmalā
Un arī stāv elpu aizturējusi.
Tukša paliek lauku sēta,
Klusa paliek istabiņa.
Apklusuši tēva soļi,
Nav vairs tēva padomiņa.
Mīļo tēt, cik ļoti grūti
Tevi zemes klēpim dot,
Atvadoties sveikas sūtīt,
Dziedāt dziesmu pēdējo.
Visskaistākā dzīve var pārtrūkt,
Negaidot rieta, neprasot sirdij,
Cik sāpju tā aizejot atstāj…
Tāda tu esi, rudens diena,
Bērzu loki, - un vētrām līdz
Atkal aizlido lapa viena,
Bieza un tumša aug miglas siena,
Lietus asaras plakstos trīc.
Atstājiet mani šai vietā,
Kur bērzi un vītoli plaukst,
Kur pļavas izsmaržo rietā,
Kur gājputni rudeņos sauks!
Uz mūžu mūžiem
Kāda dziesma irst.
Ir zelta stīga apklususi,
Un dziesmas ceļš ir pušu rauts.
Vien kāda roze dārzā skumji
Vēl tavu vārdu ilgi sauc.
Man šovakar ir tik smagi,
It kā būtu satumsis ceļš.
Ar dzeltenām lapām klāts ,
Ar lietus asarām pārpludināts.
Atstājiet mani šai vietā,
Kur bērzi un vītoli plaukst,
Kur pļavas izsmaržo rietā,
Kur gājputni rudeņos sauks!

Atstājiet mani šai pusē,
Kur zvaigznes augustā krīt!
Kur iešalko vēji un klusē,
Kad mēness aiz mākoņiem slīd.
Vedat mani dziedādami,
Nevedat raudādami;
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.
Nu klusums ir ienācis mājā,
Vien dvēsele vēl tajā kavējas.
Ak, neraudiet, nu neraudiet –
Man jāiet tur, kur mani gaida...
Te paliek pagalms, manu soļu vīts
Un puķe, kam es sauli dāvājusi.
Šķiet, arī darbs ir beidzot padarīts,
Kur mīlot, sevi esmu izteikusi.
Viens otram tikai uz laiku.
Kā sniega pārsliņas matos,
Kā laipiņas pāri upēm.
Mēs iedoti tikai uz laiku...
Ziemeli, pieklusti šobrīd mazliet,
Balts cilvēks uz baltu mūžību iet.
Es neaizeju pa visam,
Es tikai paslēpjos-
Tai egles skujā,
Kura ziemos saulgriežos
Kopā mūs sauca.
Es palieku akmenī,
Saulē un vējā,
Savā dzimtajā zemē, pasaulē.
Mirkļi kā laimes lāstekas pil,
Izkūst, pārvēršas vārdos
“Reiz bija”.
Plaukstā guļ mitrums,
Drūp sapņu pils.
Gaiša ceļa sargātāja
Tu mums biji, māmulīt,
Nu Tev pārklāj kapu priede,
Vēsu smilšu paladziņ.
Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa,
Labvakar, Zemes māte,
Labvakar, Zemes māte,
Glabā manu augumiņu.
Mums zināms ir tāds neliels vārdiņš: - Turies!
Ko saka tad, kad lieki citi vārdi,
Kad ceļā pēkšņi uznākusi tumsa,
Uz pagātni ir aizcirtušies vārti!
Klusu, klusu nu uz dusu,
Ne vairs grūti, ne vairs sāp.
Tukša paliek māja, sēta,
Klusa paliek istabiņa.
Cik nežēlīgs mirklis
Starp būt un nebūt,
Starp tuvumā palikt
Un projām iet.
Saņem silti, Zemes māte,
Manu mīļu māmuliņu,
Ieliec viegli savā klēpī
Sagurušo augumiņ.
Bet sāpi šo vairs nevar nodzēst,
Kā nodzēšams nav asnu dīgums.
Tālu gāju grūtu mūžu,
Daudz darbiņu padarīju;
Nu apsīka mani soļi
Baltā smilšu kalniņā.
Raudāt nevajaga,
Skumstiet, tikai skumstiet…
Tur, kur beidzas taka,
Slejas jauni jumti.
Par vienu cilvēku tuvāko
Tev tagad mazāk būs.
Sirds zaudēto
Līdz mūža galam neatgūs.
Ziedu kalna galā
Noraudzīšos dienām,
Nepalikšu malā –
Nepalikt man vienam.
Dusi saldi zemes rokās,
Lai tev sapņu nepietrūkst.
Mīļas rokas ziedus noklās,
Un tev silti vienmēr būs.
Bet sirds siltums paliks,
Paliks vēl aiz tevis,
Un atmiņas kā maza saule degs.
Mūžam saule, mūžam mēness,
Ne mūžam mūs tētiņis;
Noriet saule, uzlec mēness,
Mūs tētiņis nepārnāks.
Ai, cik grūti, māmuliņ,
Tevi ceļā pavadīt.
Vai trīs baltas smilšu saujas
Varēs tevi sasildīt?
Izturi, dvēselīt,
Izturi!
Vēl šodien
Tavas debesis raudās.
Rīt tajās
Šūposies saulīte
Līgotnēs gaiši gaišās.
Bet varbūt rīt
Tu smaidīsi,
Eņģeļu gaismas
Apmirdzēta.
Jau atkal viena zvaigzne
Tur augšā šonakt dziest.
Sirds, visu atdevusi,
Beidz priecāties, beidz ciest.
Izturi, dvēselīt, izturi!
Vēl šodien Tavas debesis raudās.
Rīt tajās šūposies saulīte
Līgotnēs gaiši gaišās...
Tavi vārdi, mīļais, dzīvos tālāk,
Kokos šalks, par putnu balsīm kļūs.
Neapklusīs nebūtības gālēs,
Kamēr dzīvība uz zemes būs.
Šalciet klusi dzimtie meži
Mūža dziesma beigusies...
Bet kad pļāvējs atnāks pļaut,
Vārpa izirs vīļu vīlēs-
būšu pelēks rudzu grauds
Guldīts tēvu zemes dzīlēs.
Vēl es varu jums novēlēt pūku,
Kuru vējš man gar deniņiem nes.
Un pa reizei caur mākoņu lūku
Sauju pārslu jums nobēršu es.
Tā vēsts: tu zudis, spēks tavs sairst...
Bet kaut kur gaisos liegi zum
Tā gaisma, kas no tevis staro,
Te vienmēr paliks liepu zaros-
Ai, paņemiet pa saujai gaismas
No pagājušām dienām vēl,
No mūža vienkāršā un īsā
Gaist zeltains mākonis tur pamalē.
Būs atkal pavasars. Plauks ķirši
Un zālē ņudzēs pienenes.
Bet puķu vaļsirdīgās sejās
Vairs šoreiz neskatīšos es.
Ēna laba, ēna laba,
Kas ēnā maizi dos?
Māte laba, māte laba,
Kas mūžam māti dos?
Skaista saule pusdienā,
Vēl skaistāka noejot;
Mīļa māte dzīv’ būdama,
Vēl mīļāka nomirstot.
Viss aizgājis- kas izdzīvots nu bij,
Nu dvēselīte debesīs sev jaunu ligzdu vij.
Nosirmo saule,
Nosarmo koki,
Sniegos šodien ir sirds,
Bēdu putenī
Māmuļas sirsnības pilno balsi
Dvēsele nesadzird.
Mazā, mīļā, dvēselīte,
Tava dziesma skumji skan,
Aizlūzt balss un pārtrūkst stīga,
Bet tu brīva kļūsi gan.
Kad vakaram tavam neaust vairs rīts,
Kad mūžības gājiens tev iezvanīts,
Tad dvēsele brīva mūžībā iet,
Kur saule nekad vairs nenoriet.
Kad pēdējais gājputns aizies
Būs jālido pašam…
Debesis nedrīkst atstāt tukšas.
Saule jau nenodzisa,
Palika arī pasaule visa.
Tikai cilvēks gāja,
Projām gāja uz zemes mājām.
Nu tikai patiesība viena
Vairs dzīvot turpinās ar mums,
Ka māmuļa bij saules diena
Un mīlestības starojums.
Vasara sāpēs sadegusi,
Dvēseļu dārzos aizgājusi.
Mūžīgu mieru dzīvei, kas bija.
Tālāk viss ieritēs atmiņās.
Kas bijis reiz,
Tas nebūs vairs nekad,
Tas pavasars…
Tas brūkleņzieds…
Tas cilvēks…
Jel neraudiet – mans sāpju ceļš ir galā,
Es upei melnajai nu pāri jau…
Es dusu klusā, aizmigušā salā,
Kur ciešanu un sāpju vairāk nav.
Aiz laikiem, aiz mūžības senas,
Sauc nebeidzams sapņu ceļš kluss,
Un ceļā šai nebūs vairs bēdu,
Lai dvēsele dziesmu tev dzied.
Tāda ir dzīve:
upes plūst, saule mostas un riet.
Ikvienu Dievs savā laikā iezīmē
un ceļu, pa kuru lemts iet...
Tēva padoms, tēva mīla
Mūžam sirdīs nezudīs.
Daudz darba stundu kopā nostaigājām,
Gan priekus, bēdas pratām kopā vīt.
Bet šodien mums no tevis jāatvadās,
Bez Tevis darba diena sāksies rīt.
Cik tukšs un kluss nu kaktiņš, māt,
Kurš varēs Tavā vietā stāt,
Kurš grūtā brīdī pienāks klāt?
Neviens tik tuvs vairs nebūs, māt.
Caur pirkstiem smiltis birst,
Viss aizrit projām, irst -
Vējš, ziedu smaržas, glāsts.
Tā beidzas katras dzīves stāsts.
Zeme deva, zeme ņēma,
Zeme visu nepaņēma.
Labi darbi, mīļi vārdi –
Tie palika šai saulē.
Paldies tev, māt, par tavām mīļām rokām,
Par silto pagalvi, ko tu man klāji,
Paldies tev, māt, par tavām stiprām rokām,
Par vārdiem labajiem ar kuriem modināji.
Gaisma nodzisa –
Tava pasaule apklusa.
Tā gribējās ilgāk te palikt –
Lazdu gravās un ziedošās pļavās,
Starp ozoliem zaļiem un šalcošiem bērziem…
Es pametu rūpes,
Lai aizietu tālē,
Lai ziedētu puķēs
Un zaļotu zālē.
Vai tie mākoņi piekusuši,
Vai Tu aiz mākoņiem, māt,
Varbūt dievkoka tumšzaļā zarā
Vēl ar Tevi var parunāt…
Pieminam cilvēku.
Izrādās – viņa vairs nav.
Viņš ir aizgājis.
Projām aizgājis jau.
(..)
Liktenis steidzīgi Dzīves grāmatu šķir.
Ko cilvēki piemin,
Tas vēl starp dzīvajiem ir.
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu kā mani koki zied.
Laiks šovakar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
Aizbridās saulīte – noslīdēja
Debess malā;
Izira cerība sārti zaļā.
Nu es stāvu ceļa galā.
...trīs saujas vasaras, Dzimtenes vasaras
dodiet man līdzi, kad šī saule riet...
Ir klusums,
Kas pasaka vairāk par vārdiem…
Šīs atmiņas ir saules gabaliņi,
kas visam mūžam nerimst gaismu dot.
Aiziet saule vakarā,
Nomirst mana māmuliņa;
Saulīt balta gan uzlēca,
Māmulīte neatnāca.
Zaudējums nav nekas cits kā pārmaiņa.
Par to priecājas Visuma daba, saskaņā ar kuru viss notiek,
no laika gala tā ir noticis un mūžīgi tā būs.
Ik dvēsele alkst siltuma un gaismas,
Ik aizgājējs vēl sapņos mīt.
Caur atmiņām dzīvs paliek sirdī ilgi,
Ko grūti aizmirst - atvirzīt.
Atnāc, tēt, pa aizsnigušiem ceļiem,
Atnāc rāt, vai labus vārdus teikt.
Vismelnākā šķiršanās stunda,
Par ēnu kad pārtop tavs glāsts,
Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk
Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.
Ticu dvēseļu esībai svēti,
Zvaigznes tā izstaro.
Iešu, lai uzmeklētu.
Atradīšu es to.

Tas ir tavs Zelta Sietiņš
Ko man atstāji tu,
Lai, kad meklēt es ietu,
Naktī tevi atrastu.
Nu mūžs ir noslēdzies,
Stāv ozols pagalmā un skatās,
Kā aiziet tēvs caur vārtiem
Savās mūža takās.
Ir pēdējais mūža cēliens beidzies,
Ar dzērvju kāsi uz debesīm steidzies.
Un tikai rudens ziedā
Vēl bites dziesma skan.
Tas, ko tev nepateicu
Un ko tu teiktu man.
Caur lietiem un puteņiem
Izbridis – piekusis,
Prieku, darba mīlestību atdevis – aizmidzis.
Divas reizes mūžiņā
Mani daiļi vizināja:
Vienu reizi tautiņās,
Otru – smilšu kalniņā.
Uz spārniem dzērves nes jau pavasari,
Un piesaulē jau vizbulītes zied.
Un ir tik skumji, ir tik ļoti skumji,
Kad tieši tagad tev bij jāaiziet.
Saņem, labā zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.
Vai, zemīte, tev pietrūka
Kalniņā gulētāji?
Kam tu mani jaunu sauci
Zem zaļām velēnām.
Tu gadus mēroji ar darbu,
Ko krietni paveikt bij Tavs gods.
Ar sirsnību un klusu rūpi,
Ko allaž centies citiem dot.
Nolīst asara, sažņaudzas vaigs,
Pienāk nesauktais ardievu laiks.
Tu nenāksi.
Kaut kur būs tava elpa.
Bet tikai citā laikā, citā telpā.
Ziedi reiz nobirst – un to vairs nav.
Tikai smarža saglabājas stipra
Mūsu atmiņu dārzos.
Es aizsūtīšu miglas vālus
Uz citām rīta pļavām dusēt
Un visas takas platas vēršu,
Kad tu pa saules staru gaišu
Pie manis, sirds, reiz nāksi ciemot.
Sirds nepukst vairs.
Bet vēl tai bija skanēt,
Un acīm mirdzēt, dzīvi vērojot.
Nē, mātes aiziešanu nevar aptvert,
Ne rokas aptvert var, ne sirds,
ne prāts…
Mēs atnākam un brīdi klusu stāvam,
Un it kā elsas mūsu vārdus māc.
Skaudrā liesma neapdzisīs,
Degs un degs un naktis gaismos,
Un tādas aizmirstības,
Kura spētu Tevi aiznest.
Klusiem soļiem māmuliņa
Mūžam durvis aizvērusi,
Ne vārdiņa nebildusi,
Skumjas sirdī atstājusi.
Kā dziju kamols mūžs ir saritināts,
Kur dzīpari visdažādākie mirdz.
Ja spētu kāds tos atkal atšķetināt,
Tad vidū būtu vecmāmuļas sirds.
Uz ievu ziedēšanu viņa neatnāks,
Uz ābeļu un rožu – neatnāks,
Vairs ne uz kādiem ziediem viņa neatnāks,
Jo viņa visiem ziediem cauri ziedēs…
Klusums,
tevis vairs nav,
tikai atmiņas,
kas aizkustina dvēseli,
vārdi, kas nepateikti, – skan.
Nokaisiet man celiņu
Smalkajām smiltiņām,
Uguntiņu dedziniet
Visās vaska svecītēs.
Kaut varētu šo smilšu sauju nemest,
Bet to vairs nevar, maijs bez tevis plauks.
Ņem mūsu mīlestību, lai tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz.
Saņem, labā zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.
Paņem līdzi saules glāstu,
Ko tev draugu rokas liek.
Te nu jūs esat – darbi un steiga –
Pēkšņas beigas... un nu ir gana.
Un elso vēl priedes smagajā vējā
pa to, ko mēs nespējām.
Paliek atmiņu kāši,
Atspulgi no nebeidzamajiem darbiem,
No mirkļiem, prieka pilniem,
Un no mirkļiem skarbiem.
Tu - saules ceļš un labā avots biji,
Kam, rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Tas izplēn un pazūd, un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd - tas paliek un mirdz.
Koks nezin, kad vētrā tas lūzīs,
Ne cilvēka sirds, kad pukstēt tā stās.
Paliek balta ziedu taka,
Rudens zelts zem kājām bērts,
Un no dziļās laimes akas
Pasmelts tik, cik atvēlēts.
Klauvē mana dvēselīte
Pie Dieviņa namdurvīm,
Celies, Dieviņ, aun kājiņas,
Laid iekšā dvēselīti.
Aiz tevis dzīvība un gaisma paliek,
Un piemiņa kā saules zieds.
Daudz Dieva dārzos ziedu,
Pacel acis: gaisma mirdz.
Tomēr skaistākais no visiem –
Mātes svētums, mātes sirds.
Cik pasacīts tev, tik ir.
Nu sarunāties ar tevi
Būs – klausīties pašam sevī
Un atmiņu lappuses šķirt.
Bet reizēm, kaut grūti to saprast,
Viss vienā mirklī var irt.
Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs, bez skaļuma, ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot.
Kaut nekad vairs neatnāksi
Savā sētā ciemoties,
Tiem, kas tevi mīlējuši,
Tava gaisma līdzi ies.
Aiz katra paliek dzīve
Un pasacītais vārds,
Bet atmiņas tik dārgas
Sirds ilgi saglabās.
Neaizej! Neaizej viena,
No kurienes neatnāk!
Tu mana visbaltākā diena,
Tu – pati vislabākā, māt.
Ir skumjas, kas acīs asaras rieš,
Ir atmiņas, kas visu dzīvi silda.
Man nogura dvēselīte,
Šai saulē dzīvojot.
Dod, Dieviņi, vieglu dusu
Baltā smilšu kalniņā.
Kas smagāks vēl var būt,
Pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to,
Kas sirdij tuvs un dārgs.
Dziļš skarbums ir tādai stundai,
Kad cilvēks un ziedi mirst…
Vissvētākais ir mātes vārds,
kam dzīvība ir jāiznēsā.
Vismīļākais ir mātes vārds,
kas atdus zemes klēpī vēsā.
Šķitu savu māmuliņu
Madarās aizgājušu;
Nu atradu ganīdama
Zem zaļām velēnām.
Ko mīl, tas nevar pazust nekur,
Sirds tūkstoš saitēm to pie sevis tur.
Pat tad, ja vairs tie mūžam nesatiktos.
Sāp sirds, no dēla šķiroties,
Kad viņa taka smilšu kalnā iet.
Norima darbīgās rokas,
Nespēja visu vēl veikt.
Nespēja šķiršanās brīdī
Pēdējās ardievas teikt.
Bez vēja vilnis jūrā stājas,
Dziest lietū ugunskurs.
Kam tavu vārdu sirds arvien vēl
Kā gaišu lapu tur?
Ej pa ziedošām debesīm,
Aizmirsti pasaulei sevi.
Ķiršu koks – līdzīgs eņģelim –
Sveicina, sveicina tevi.
Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd, tas paliek un mirdz.
Tālu, tālu ceļi lokās,
Saulei uzlēkt nepasokas,
Rīti putna aizdziedāti,
Paņem tevi līdz.
Reiz nozied viss, kam dzīves krāšņums dots,
Tik paliek mūžs ar darbiem vainagots.
Tu - saules ceļš un labā avots biji,
Kam, rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
Daudz tu atstāji, aizejot baltajā kalnā,
Maz sev paņēmi smiltāja klusumā līdz.
Nevar pazust tas, ko mīli,
Nezūd darbs, kas krietni veikts.
Arī tad, ja mūža gājums
Šķiet pārāk negaidīti beigts.
Tikai tavā pavardā, māt,
Uguns tik silti degs,
Ka smiltis, pat smiltis aukstās
Nekad viņu neapsegs.
Tu – saules ceļš
un labā avots biji,
kam, rimstot tecēt,
mūsu sirdīs paliek
joprojām mīlestības
vilnis balts.
Ir zaudējumi, pie kuriem nepierod,
Kurus nekad neaizmirst,
Lai gudrais prāts saka ko sacīdams,
Sirdij ir savi iemesli,
kas prātam nepieejami…
Aiz zemes malas noguls gurda diena,
Būs vakars vēls un zvaigžņu pilna nakts.
Bet mūsu vidū paliks tukša vieta,
Viens darba mūžs būs kapu smiltīm segts.
Naksniņā neredzēju,
Kad nomira māmuliņa;
Tagad redzu māmuliņu,
Pa kalniņu aizvedam.
Teku, teku, nepanāku,
Saucu, saucu, nesasaucu.
Vai, mīļo tēt, tu nevari pa zvaigžņu logu
Sniegt tagad pretī savu stipro roku man? -
Pa zemes leju ejot, bieži pagurst soļi,
Un dziļi, dziļi sirdī sāpju bites san...
Cilvēka mūžs nav starpbrīdis īss,
Cilvēka mūžs ir cilvēks.
Es neatstāšu tev zeltu.
Lai paliek tev pūrā iezvanīts zvans
Un cīruļa dziesma maiga.
No dziesmas es biju paņemts,
par dziesmu man jāpaliek,
sadedziniet reiz mani
un dziesmā izkaisiet –
no dziesmas, kas ir mana zeme,
Dzimtene, ļaudis šie,
jūs paņēmāt kādreiz mani,
nu atpakaļ atlieciet.
Es sev paņemšu
līdzi vien saujiņu baltā vēja,
Ap saknēm to vīšu.
Tur dziļi jau vēja nav…
Un atstāšu elpu
uz palodzes, tur, tai grāmatā, rau…
Es akmenī, puķē un papīra lapā būšu.
Sev paņemšu līdzi vien
saujiņu balta vēja.
Bet tieši šīs saujas jums pietrūks…
Kad vakars dzēš staru lāpas
Un sasaucas mežs ar jūru
Caur vētru par likteni sūru –
Noliecas priede šmauga
Savās vientuļās ilgās pēc drauga.
Atkal, zeme, tava velēna vaļā tiek klāta.
Atkal viena dziesma līdz galam izdziedāta.
Noriet saule vakarā,
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa,
Baltā smilšu kalniņā.
Vai tā arī nav ar cilvēku?
Mēs jūtam viņa pieskārienu,
mēs esam gluži tuvu ar viņu kopā,
bet mēs tik maz par viņu zinām,
no tumsas viņš ielido,
tumsā aizlido
un īsu brīdi vēl paliek mūsu atmiņā.
Tu, mīļo tēt, nu projām aizej klusi
Tai ceļā pēdējā, no kura nepārnāk.
Tik daudz vēl nepateiktā
No dzīvē izjustā,
Tik daudz vēl nepaveiktā
No mūžā cerētā.
Ir katrs mūžs kā pērļu savērums,
Tas virknējas no dienām, nedienām,
Raibs priekos, sāpēs izaug palēnām,
Līdz pienāk rudens augļu savākums.
Pēkšņi saule nokritusi bezdibenī.
Lakstīgalas stikla acīm un aizsalušām balsīm...
Guldiet mani saules pusē,
Lai var ziedos sapņi plaukt,
Lai es varu mierīgs dusēt,
Bērzs pie kapa būs mans draugs.
Mīļš cilvēks aizgājis,
Uz klusēšanas pusi.
Viss aizgājis, kas izdzīvots un bijis
Vien paliek atmiņas ar mīlestības vārdiem.
Nu dvēselīte debesīs sev jaunu ligzdu vij.
Likās, ka tu dzīvot spētu
Vēl trīs mūžus, māmulīt,
Ka tu aiziet nevarētu tur,
Kur tikai klusums mīt.
Šī diena pēdējā, šis stars, ko saule dala.
Ir rimis viss, un tecēt stājies laiks.
Tu gana steidzies, darbi nu ir galā,
Un rāmu mieru ieguvis tavs vaigs.
Kļūst dzīves siltums par sveci,
kas gaismu ir beigusi liet,
Mīļš cilvēks pa sniegotu taku,
Kad projām mūžībā iet.
Es izgāju no istabas
Zelta zvaigznes skatīties:
Zelta zvaigzne noskanēja,
Pie Dieviņa aiziedama.
Nebūtībā aiziedams,
Tu atstāj mums skaidro būtību,
Avota lāses jūtību,
Liesmas degsmi, savu sūtību.
Dzied tālā dārzā putns,
Tas tevi vārdā sauc,
Tas paņem tavu sirdi
Un tālu projām trauc.
Dusi saldi, mīļo tētiņ,
Mūža miegs lai tev ir salds.
Auklēs tevi rasas rīti,
Ziedi klās un sniedziņš balts.
Nekas nav zudis. Darbs iesakņojies
Kā koks, kas dzimtā zemē iestādīts,
Dzen sulas galotnēs joprojām
Uz jaunu pavasari līdz.
Apgūlāsi mūs' māmiņa
Zem zaļāsi velēniņ's,
Gana bija piekususi,
Garu mūžu dzīvodam'!
Šalkšu kā vējš tajā birztalā,
Skanēšu putnu dziesmās –
Atmiņas mirdzēs kā pavediens.
Liktenis steidzīgi Dzīves grāmatu šķir.
Ko cilvēki piemin,
Tas vēl starp dzīvajiem ir.
Mani sapņi paliek bērnos:
Tālāk būs jau viņu ceļš.
Es vēl gribēju Tevi satikt
uz zilo lupīnu ceļa
un viņu smailēs saspraust
mūsu melleņu dienas.
Es vēl gribēju palīst
zem lielās egles
un kopā ar Tevi
lasīt pagājušos gadus
kā čiekurus,
pasēdēt brīdi
uz Daugavas akmens.
Saltu rītu tu aizgāji projām klusi.
Tāda mīļa, balta zem gadu nastas nogurusi.
Vakars lielu mieru,
Kā vēsu palagu klāj…
Sāp...
Neizsakāmi sāp.
Kur nu liksim siltos vārdus,
Ko tev teicām, māt,
Ja tu tagad klusi, klusi
Aizej projām – mūžībā?
Skaisti mani pavadiet,
Viegli mani viziniet
Pār baltajām smiltiņām,
Zaļajām skujiņām.
Ne miesai nav vairs svara,
Ne dvēslei robežu,
No gaismas un no gara
Es sevi saaužu.

307.lv datubāzē atrasti 524 pantiņi

Uz sākumu

Iesniegt līdzjūtību citos laikrakstos

Laikraksts Auseklis
“Auseklis”
 Laikraksts Auseklis Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Auseklis
Laikraksts Rīgas Apriņķa Avīze
“Rīgas Apriņķa Avīze”
 Laikraksts Rīgas Apriņķa Avīze Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rīgas Apriņķa Avīze
Laikraksts Alūksnes un Malienas Ziņas
“Alūksnes un Malienas Ziņas”
 Laikraksts Alūksnes un Malienas Ziņas Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Alūksnes un Malienas Ziņas
Laikraksts Kurzemes Vārds
“Kurzemes Vārds”
 Laikraksts Kurzemes Vārds Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Kurzemes Vārds
Laikraksts Kurzemnieks
“Kurzemnieks”
 Laikraksts Kurzemnieks Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Kurzemnieks
Laikraksts Druva logo
“Druva”
 Laikraksts Druva Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Druva
Laikraksts Ceturtdiena logo
“Ceturtdiena”
 Laikraksts Ceturtdiena Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ceturtdiena
Laikraksts Ceturtdiena krievu valodā
“Ceturtdiena”
krievu valodā
 Laikraksts Ceturtdiena krievu valodā Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ceturtdiena krievu valodā
laikraksts Liesma logo
“Liesma”
 laikraksts Liesma Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Liesma
Vietējā Latgales Avīze logo
“Vietējā Latgales Avīze”
 Laikraksts Vietējā Latgales Avīze Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Vietējā Latgales Avīze
Laikraksts Ogres Vēstis visiem logo
“Ogres Vēstis”
 Laikraksts Ogres Vēstis Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ogres Vēstis
Laikraksta Rēzeknes Vēstis logo
“Rēzeknes Vēstis”
 Laikraksta Rēzeknes Vēstis Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rēzeknes Vēstis
Laikraksta Rezeknenskije vesti logo
“Rezeknenskije vesti”
krievu valodā
 Laikraksta Rezeknenskije vesti Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rezeknenskije vesti
Laikraksts Bauskas Dzīve logo
“Bauskas Dzīve”
 Laikraksts Bauskas Dzīve Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Bauskas Dzīve
Laikraksta Neatkarīgās Tukuma Ziņas logo
“Neatkarīgās Tukuma Ziņas”
 Laikraksta Neatkarīgās Tukuma Ziņas Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Neatkarīgās Tukuma Ziņas
Laikraksta Brīvā Latvija logo
“Brīvā Latvija”
 Laikraksta Brīvā Latvija karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Brīvā Latvija
Laikraksta Laiks logo
“Laiks”
 Laikraksta Laiks karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Laiks
Ziemeļlatvija logo
“Ziemeļlatvija”
 Ziemeļlatvija izplatīšanas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ziemeļlatvija
Dzirkstele logo
“Dzirkstele”
 Dzirkstele izplatīšanas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Dzirkstele
Zemgales Ziņas logo
“Zemgales Ziņas”
 Zemgales Ziņas izplatīšanas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Zemgales Ziņas
Latgales Laiks logo
“Latgales Laiks”
 Latgales Laiks karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Latgales Laiks
Laikraksts Латгалес Лайкс logo
“Латгалес Лайкс”
krievu valodā
 Laikraksts Латгалес Лайкс karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Латгалес Лайкс
Laikraksts Reklāma Piektdienās
“Reklāma Piektdienās”
 Laikraksts Reklāma Piektdienās Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Reklāma Piektdienās
Laikraksts Reklāma Piektdienās logo
“Reklāma Piektdienās”
krievu valodā
 Laikraksts Reklāma Piektdienās Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Reklāma Piektdienās krievu valodā
Laikraksts Staburags logo
“Staburags”
 Laikraksts Staburags Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Staburags
Laikraksts Ezerzeme logo
“Ezerzeme”
 Laikraksts Ezerzeme Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ezerzeme
Laikraksts Эзерземе logo
“Эзерземе”
krievu valodā
 Laikraksts Эзерземе Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Эзерземе
Laikraksts Vaduguns logo
“Vaduguns”
 Laikraksts Vaduguns Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Vaduguns
Laikraksts Stars logo
“Stars”
 Laikraksts Stars Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Stars
Laikraksts Zemgale logo
“Zemgale”
 Laikraksts Zemgale karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Zemgale