Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Alūksnes un Malienas Ziņas

Izvēlieties līdzjūtības vārdus / līdzjūtības tekstu

Līdzjūtības pantiņi

Autors

Pēc satura

Daudz mūžā strādāts, ciests,
Daudz citu labā ziedots.
Pār lieliem tālumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
(A. Balodis)

Klusums,
tevis vairs nav,
tikai atmiņas,
kas aizkustina dvēseli,
vārdi, kas nepateikti, – skan.
(A. Gļauda)

Mēs atnācām un kāds aiziet,
Tad mēs aiziesim un nāks cits.
Un tā tam, tā tam būs griezties,
Kamēr pasaule sev vēl tic...
(R. Kaupers)

Viss satumst. Viss izdziest.
Un gājiens ir galā,
Lai cik arī krāsaino viļņu tev žēl.
Jo Likteņa grāmatai vāki ir vaļā
Un nezinām mēs, cik tur lappušu vēl...
(J. Tabūne)

Mums paliek sirdī Tavi saules vārdi
Un mīlestība, kura neaiziet.
(K. Apškrūma)

Es pametu rūpes,
Lai aizietu tālē,
Lai ziedētu puķēs
Un zaļotu zālē.
(V. Kokle–Līviņa)

Nu mūžs ir noslēdzies,
Stāv ozols pagalmā un skatās,
Kā aiziet tēvs caur vārtiem
Savās mūža takās.
(J. Rūsiņš)

Man nogura dvēselīte,
Šai saulē dzīvojot.
Dod, Dieviņi, vieglu dusu
Baltā smilšu kalniņā.

Vējš pieklauvē ar tumsas spārnu,
Dziest gaisma – klusums mūžu sedz.
(V. Kokle–Līviņa)

Brīdi laika man dzīvot,
Nedzīvot saules mūžu;
Ūdenim, akmenim,
Tiem dzīvot saules mūžu.

Kas bijis reiz,
Tas nebūs vairs nekad,
Tas pavasars…
Tas brūkleņzieds…
Tas cilvēks…
(J. Sirmbārdis)

Tev zeme, atdodu es sevi visu.
Vien saknes atstāju,
Lai izdzen jaunu asnu.
(V. Kokle–Līviņa)

Bet reizēm, kaut grūti to saprast,
Viss vienā mirklī var irt.
(Z. Purvs)

Atstājiet mani šai vietā,
Kur bērzi un vītoli plaukst,
Kur pļavas izsmaržo rietā,
Kur gājputni rudeņos sauks!
(R. Urtāne)

Likās, ka tu dzīvot spētu
Vēl trīs mūžus, māmulīt,
Ka tu aiziet nevarētu tur,
Kur tikai klusums mīt.
(M. Ķempe)

... Viss šai pasaulē niecīgs un zūdošs,
Tava mīla vien nepazūd, māt!
(K. Apškrūma)

Tu - saules ceļš un labā avots biji,
Kam, rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
(K. Apškrūma)

Saņem silti, Zemes māte,
Manu mīļu māmuliņu,
Ieliec viegli savā klēpī
Sagurušo augumiņ.

Baltie bērzi, šalciet klusi,
Sveiciet tālos apvāršņus.
Tēva sirds ir aprimusi,
Čaklās rokas mierā dus.
(J. Sirmbārdis)

Nekā vairs nav, ne ilgu to,
Ne mīlas... Loks noslēdzies.
Daudz mūžā strādāts, ciests,
Daudz citu labā ziedots.
Pār lieliem tālumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
(A. Balodis)

Dziļš skarbums ir tādai stundai,
Kad cilvēks un ziedi mirst…
(J. Silazars)

Pār dzeltenām smiltīm dzeltenas lapas krīt,
Vējš velti pūlas tās projām dzīt.
Uz ziediem rasa nopil kā asaras,
Aizrit kā pēdējie mirkļi no vasaras.
(J. Osmanis)

Saule jau nenodzisa,
Palika arī pasaule visa.
Tikai cilvēks gāja,
Projām gāja uz zemes mājām.
(D. Avotiņa)

Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!
(L. Pēlmanis)

Būs atkal pavasars. Plauks ķirši
Un zālē ņudzēs pienenes.
Bet puķu vaļsirdīgās sejās
Vairs šoreiz neskatīšos es.
(Ā. Elksne)

Paliek atmiņu kāši,
Atspulgi no nebeidzamajiem darbiem,
No mirkļiem, prieka pilniem,
Un no mirkļiem skarbiem.
(J. Osmanis)

Tai tālajā pļavā, kur atmiņas zied,
Tur mani jūs vienmēr satiksiet.
(I. Rudene)

Aiz katra paliek dzīve
Un pasacītais vārds,
Bet atmiņas tik dārgas
Sirds ilgi saglabās.
(M. Jansone)

Kad vakars dzēš staru lāpas
Un sasaucas mežs ar jūru
Caur vētru par likteni sūru –
Noliecas priede šmauga
Savās vientuļās ilgās pēc drauga.
(H. Dorbe)

Ļauj pie tavām mīļām rokām
Vēl tik mirkli galvu glaust...
Cauri palsai sāpju miglai
Senos saules rītus jaust.
(A. Krūklis)

Nevajaga dvēselītei
Trepju kāpti debesīs:
Bija Dievam eņģelīši,
Kas uznesa debesīs.
(T. dziesma)

Paņem līdzi saules glāstu,
Ko tev draugu rokas liek,
Lai tev, smilšu klēpī dusot,
Mazu brīdi siltāk tiek.
(P. Priede)

Saņem, labā zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.

Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.
Nostājas blakus Tev draugs un klusē,
Kaut vai tā lai Tev palīdzētu.
(O. Lisovska)

Ik diena – jauni ziedēšanas vārti,
Bet Tavi – pēkšņi aizcirtušies ciet.
Mums paliek sirdī Tavi saules vārdi
Un mīlestība, kura neaiziet.
(K. Apškrūma)

Kaut pa vistālāko ceļu
Viena aizgāji māt,
Es vienmēr būšu Tev līdzās,
Tu vienmēr būsi man klāt.
(I. Rudene)

Kur tu, māmulīt, esi?
No naksnīgās tāles
man par vēsti
kaut mazu zvaigznīti dedz!
Nevar būt, ka uz laikiem
ledaina gāle
visas dvēseļu takas
un taciņas sedz....
(K. Apškrūma)

Cik maza sēkla-
bet cik liels ir koks!
Cik īss ir mūžs-
Cik daudz var tajā gūt,
ja mazai sēklai
ieliek sirdi līdz!
(D. Avotiņa)

Ej pa ziedošām debesīm,
Aizmirsti pasaulei sevi.
Ķiršu koks – līdzīgs eņģelim –
Sveicina, sveicina tevi.
(K. Zāle)

Tāda ir dzīve:
upes plūst, saule mostas un riet.
Ikvienu Dievs savā laikā iezīmē
un ceļu, pa kuru lemts iet...
(M. Svīķe)

Es aizsūtīšu miglas vālus
Uz citām rīta pļavām dusēt
Un visas takas platas vēršu,
Kad tu pa saules staru gaišu
Pie manis, sirds, reiz nāksi ciemot.
(I. Magone)

Nakts jau mūžīga nav.
Atkal atausīs rīts,
Atkal vasara būs,
Bet man vairs nebūs Tevis.
(B. Saulītis)

Tā ir māmuļas galva
balta kā bērzu tāsis,
tā ir māmuļas laime
skaidra kā lietus lāses...
(Z. Lazda)

Un neteiktie labie vārdi
Par vēlu sadeg kā čuksts:
Nevienam neprasot, stājas
Tās sirdis, kas pasaulei pukst.
Vēl negribas ticēt. Joprojām
Dzīvie vārdi pār tumsību žilbst.
(M. Čaklais)

Krastā koki mieg, čaukstot lapas snieg
Salnas sirmotā smilgājā,
Un, kad dzērves iet, - liekas zvaigznes dzied
Tavā tālumā zilgajā.
(O. Vācietis)

Apklusušu mūžu dārzā
Savam mūžam spēku smeļam,
Kad starp mirušiem un dzīviem
Gaišu atmiņtiltu ceļam.
(A. Ķirškalne)

Es sev paņemšu
līdzi vien saujiņu baltā vēja,
Ap saknēm to vīšu.
Tur dziļi jau vēja nav…
Un atstāšu elpu
uz palodzes, tur, tai grāmatā, rau…
Es akmenī, puķē un papīra lapā būšu.
Sev paņemšu līdzi vien
saujiņu balta vēja.
Bet tieši šīs saujas jums pietrūks…
(A. Rancāne)

…It nekur uz kredīta
nav dabūjams saulrieta sārts,
Laba sirds, īsta mīlestība
un laba cilvēka vārds.
(Ā. Elksne)

Manas dienas –
Ieaugušas rudzu ziedos.
Saulē sasprēgājušas,
Mērcējušas lietu.
Vai tad viegli
Manas dienas zibējušas?
Bet...
Labiem cilvēkiem tās labu gribējušas.
(M. Bārbale)

Prāts negrib noticēt,
Sirds nesaprot,
Kam pēkšņi apdzisusi
Tava diena.
(K. Apškrūma)

Tas visskumjākais brīdis, kad mātes sirds
Uz mūžu mūžiem pārtrūkst un stājas,
Tad zvaigznes pie debesīm asarās mirkst
Un tukšas kā klajums kļūst mūsu mājas.
(A. Vējāns)

Skumji noliec galvas priedes klusās,
Nolīst ziedos ausmas mirdzums silts,
Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!
(L. Pēlmanis)

Laimīgs, kas tic savam sapnim;
Arī nomirstot
Rādās tam nākotnes krasti,
Aizsaulē ieejot.
(K. Skalbe)

Nu saltums dveš, un smaržas vējā kaisās,
Iet garām laiks, lai neatgrieztos vairs.
(J. Plaudis)

Man palikuši tavi vārdi,
Man palikusi tava sirds.
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.
(M. Jansone)

...Bet māte raidīs
Savas baltās domas
Un savus padomus
Vēl ilgi sūtīs šurp,
Līdz brīdim tam,
Kad reiz pēc gariem gadiem
Pēc darbiem padarītiem
Saposīšos turp.
(I. Bērza)

No dziesmas es biju paņemts,
par dziesmu man jāpaliek,
sadedziniet reiz mani
un dziesmā izkaisiet –
no dziesmas, kas ir mana zeme,
Dzimtene, ļaudis šie,
jūs paņēmāt kādreiz mani,
nu atpakaļ atlieciet.
(J. Peters)

Vismelnākā šķiršanās stundā
Par ēnu, kad pārtop glāsts,
Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk,
Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.
(K. Apškrūma)

Paliks dzīvības vidū tavs darbīgais gājums,
Jo tik auglīgu mūžu jau neizdzēš riets,
Un caur kokiem un bērniem būs turpinājums
Tai saulainai gaitai, ko beidzi tu iet.
(K. Apškrūma)

Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti,
Lai nu mīļi Zemes māte
Pārklāj savu seģenīti.

Egles dvēseli sasildīs,
Būs tai zemzemē silti,
Veļu laikā līdz mīļajiem
Iešu pa egļu tiltu.
(K. Apškrūma)

Viņš aiziet atvieglots un brīvs,
kur viņu gaida mūža mājas.
Šeit brīdi atdusas – kā dzīvs
zem ziedu segas, smaržu šūpās.
(V. Brutāne)

Vaicās zeme – kā tas var būt,
Ka tavus soļus vairs nesajūt,
Vaicās pamestā māja un dziestošā pavarda liesma,
Vaicās – cilvēk, kur ir tava dziesma?
(A. Skalbe)

Es dzirdu saucienu uz mājām iet,
Kad zvaigznes laipni manim pretī staro
Kad stundas nemanāmiem soļiem iet,
Un sirds no malas savu dzīvi vēro.
(S. Kozule)

Kur nu liksim siltos vārdus,
Ko tev teicām, māt,
Ja tu tagad klusi, klusi
Aizej projām – mūžībā?
(J. Kronenbergs)

Kam vējiņi tu nolauzi
Diženo ozoliņu?
Kam, Dieviņ, tu paņēmi
Mūsu mīļo lolojumu?

Pār tavu sirdi un darbīgo mūžu
Zemes māte nu villaini segs.
(N. Dzirkale)

Cilvēka mūžs ir līdzīgs koklei,
Pārtrūkst stīga, un viss paliek kluss.
(Ā. Elksne)

Ziediņus zilos
Vainagā vīšu,
Daudz mīļu vārdu
Tajā ierakstīšu.
(M. Šnē)

Tā atnāk vakars,
Gaita iet pret rietu,
Un tavās pēdās asru rasa birst.
Tik netic sirds, ka tu jau projām ietu,
Ka visas cerības un sapņi irst.
(Z. Purvs)

Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu kā mani koki zied.
(Ā. Elksne)

Nolīst asara, sažņaudzas vaigs,
Pienāk nesauktais ardievu laiks.
(H. Dorbe)

Vēl siltums paliks, paliks vēl aiz tevis,
Un atmiņas kā maza saule degs.
(P. Priede)

Saltu rītu tu aizgāji projām klusi.
Tāda mīļa, balta zem gadu nastas nogurusi.
(A. Grava)

Gaisma nodzisa –
Tava pasaule apklusa.
(V. Kokle–Līviņa)

Šalciet klusi dzimtie meži
Mūža dziesma beigusies...
(Sk. Kaldupe)

Tu gadus mēroji ar darbu,
Ko krietni paveikt bij Tavs gods.
Ar sirsnību un klusu rūpi,
Ko allaž centies citiem dot.
(K. Apškrūma)

Tā ir māte – tik skaidra kā diena,
Mīlas gaismā pār mūžiem kas kvēl.
Tā ir māte, kas katram ir viena,
Kuru zaudējot īsti kļūst žēl.
(A. Balodis)

Es aizeju un tomēr palieku –
Gan baltā saulē, gan zilajā jūrā,
Gan šalcošā vējā – es esmu pie jums.
(Ā. Elksne)

Tāda tu esi, rudens diena,
Bērzu loki, - un vētrām līdz
Atkal aizlido lapa viena,
Bieza un tumša aug miglas siena,
Lietus asaras plakstos trīc.
(M. Bārbale)

Vien tikai savu mīlestību varam
Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz.
(K. Apškrūma)

Tuva cilvēka aiziešana
Ir kā zibens spēriens.
Tuva cilvēka aiziešana –
Melns purva rāvas dzēriens.

Tuva cilvēka aiziešana
Liek likteņa svaros svērties.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek rudens debesīs vērties.
(J. Brežģis)

Kļūst dzīvības siltums par sveci,
Kas gaismu ir beigusi liet.
Mīļš cilvēks
Kad projām
Mūžībā iet.
(K. Apškrūma)

Te nu jūs esat – darbi un steiga –
Pēkšņas beigas... un nu ir gana.
Un elso vēl priedes smagajā vējā
pa to, ko mēs nespējām.
(L. Brīdaka)

Nu klusums ir ienācis mājā,
Vien dvēsele vēl tajā kavējas.
Ak, neraudiet, nu neraudiet –
Man jāiet tur, kur mani gaida...
(Ā. Elksne)

Mums dzīvē, māmiņ, pietrūks Tevis
Un ceļa nebūs, kurā tikties ļauts.
(M. Ķempe)

Visa dzīve ir kāpšana kalnā,
kura virsotni mēs nepazīstam,
jo tie, kas reiz to sasnieguši,
neatgriežas.
(Z. Mauriņa)

Mēs velti skumstam, velti minam
Šo mūža mīklu grūtāko.
Cik labi, ka tik vien mēs zinām,
Cik jāzin, – vairāk it neko.
(J. Osmanis)

Nekad no rudens mākoņiem
nav tik daudz tumšu skumju lijis.
Nekad vēl vējš zem debesīm
tik nežēlīgs un ass nav bijis.
(F. Bārda)

Liktenis steidzīgi Dzīves grāmatu šķir.
Ko cilvēki piemin,
Tas vēl starp dzīvajiem ir.
(J. Osmanis)

Cik grūti ticēt, ka nekad vairs dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt,
Un tavu smaidu vienkāršu un siltu,
Mums vajadzēs tik sirdīs saglabāt.
(G. Selga)

No visiem tālumiem ir atpakaļ ceļš,
No laika tāluma nekad.
(E. Vēciņa)

Kur nu vārdi, kur nu smiekli?
Kas mums mīļi blakus stās?
Lielais miers tik viegli, viegli
Tavai sirdij pieskārās.
(M. Ķempe)

Visskaistākā dzīve var pārtrūkt,
Negaidot rieta, neprasot sirdij,
Cik sāpju tā aizejot atstāj…
(Sk. Kaldupe)

Katram skrejceļam,
Ko veicam savā dzīvē,
Ir taisne pēdējā, un – tas ir viss,
Paliek zeme,
Draugi, mīlestība,
Un priedēs vējš, no ceļa piekusis.
(J. Silazars)

Atnāc, tēt, pa aizsnigušiem ceļiem,
Atnāc rāt, vai labus vārdus teikt.
(Z. Purvs)

Zemu, zemu jau saulīte,
Ar rociņu nesasniegt;
Tālu, tālu jau māmiņa,
Ar vārdiņu nesasaukt.

Nu pilna krūze, pilna dvēsele
Ar gadiem ilgi sakrāto.
Nu es jums nestu, es jums dotu,
Bet nevaru vairs pacelt to.
(M. Zālīte)

Iznāk pretī rudens diena
Aizlijusi, pelēkruda.
Kā ar rudens lietus lāsēm
Sirds ar skumjām sarunājas.
(Sk. Kaldupe)

Atstājiet mani šai vietā,
Kur bērzi un vītoli plaukst,
Kur pļavas izsmaržo rietā,
Kur gājputni rudeņos sauks!

Atstājiet mani šai pusē,
Kur zvaigznes augustā krīt!
Kur iešalko vēji un klusē,
Kad mēness aiz mākoņiem slīd.
(R. Urtāne)

Kad dodos es prom, tad neskumstiet jūs,
Kaut nedaudz citāds, es tepat vien būšu…
Tie, kas dzirdēt spēj – tie sadzirdēs
Caur trauslajām putnu dziesmām,
Caur saldo kameņu sanēšanu.
Tie, kas just spēj – tie sajutīs
Caur siltu vēja glāstu, caur dzidru ūdens lāsi.
Tie, kas redzēt spēj – tie saskatīs
Caur tikko plaukušu ziedu, caur trauslu varavīksnes tiltu.
Kaut nedaudz citāds, es tepat vien būšu…
(A. Lietuviete)

Jā, no tālumiem
Tikai šis tālums
Vistālākais,
Tikai pēc šķiršanās šīs
Nekad vairs tikšanās nav.
(O. Vācietis)

Lai tev dzimtās zemes vēji
Klusu miera dziesmu dzied...
(J. Silazars)

Vismīļākais ir mātes vārds,
Kas atdus zemes klēpī vēsā.
(I. Lasmanis)

Sāp...
Neizsakāmi sāp.
(V. Kokle–Līviņa)

ir dzīve pārtrūkusi...
tik daudz vēl palika,
ko alka sirds un prāts...
(J. Silazars)

Aiz tevis dzīvība un gaisma paliek
Un atmiņas kā krāšņs zieds.
(J. Silazars)

Pār lieliem tīrumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
(A. Balodis)

Nē, mātes aiziešanu nevar aptvert,
Ne rokas aptvert var, ne sirds,
ne prāts…
Mēs atnākam un brīdi klusu stāvam,
Un it kā elsas mūsu vārdus māc.
(Ā. Elksne)

Par mani neraudiet.....
Ar maigo vakarvēju man kādreiz
Sveicienus no tāles atsūtiet.
Un dzīvi mīliet tā, kā es to iemīlēju,
Kas skaisti dzīvojis, tam žēl nav projām iet.
(A. Sakse)

Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt!
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
(J. Ziemeļnieks)

Ir apklusuši soļi,
Vien paliek mīlestības gaišais stars.
(O. Vācietis)

Dusi saldi, mīļo tētiņ,
Mūža miegs lai tev ir salds.
Auklēs tevi rasas rīti,
Ziedi klās un sniedziņš balts.
(A. Krūklis)

Cik salts šis rīts, -
Klau, vēji staigā,
Un kaut kur izgaisusi
Tēva balss.
(S. Sīle)

Tuva cilvēka aiziešana
Ir kā zibens spēriens.
Tuva cilvēka aiziešana –
Melns purva rāvas dzēriens.
(J. Brežģis)

Cilvēka mūžs
Nav starpbrīdis īss,
Cilvēka mūžs
ir cilvēks viss.
(H. Gāliņš)

Šai zemē, šai saulē,
Še atnācu viesoties;
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam.

Ne miesai nav vairs svara,
Ne dvēslei robežu,
No gaismas un no gara
Es sevi saaužu.
(E. Stērste)

Zaudējums nav nekas cits kā pārmaiņa.
Par to priecājas Visuma daba, saskaņā ar kuru viss notiek,
no laika gala tā ir noticis un mūžīgi tā būs.
(Marks Aurēlijs)

Kā dziju kamols mūžs ir saritināts,
Kur dzīpari visdažādākie mirdz.
Ja spētu kāds tos atkal atšķetināt,
Tad vidū būtu vecmāmuļas sirds.
(L. Vāczemnieks)

Pie tevis iešu, tēt, ar ziediem baltiem,
Kad vasara tos bagātīgi sniegs,
Ar egļu zariem sniegotiem un saltiem,
Kad ziema smaržojošās puķes liegs.
(A. Vējāns)

No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas.
Turp, kur tu aiziesi, apstāsies laiks,
Norims sāpes, rūpes un bēdas.
(B. Martuževa)

Dziesmai nepienāk pat gals,
Kad jau klusē mātes balss...
(A. Krūklis)

... skumjas
starp rudens dzeltenām lapām
Uz pēdējām asterēm krīt.
Skumjš ir atvadu lietus
Pat tad, kad saule spīd.
(H. Skuja)

Tajās lapās,
Ko mūžības vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs.
(Z. Purvs)

Var nemanot pienākt salna,
Kad ziedi kā sniegpārslas birst.
Nav sacīts, cik dzīve ir gara,
Tās pavediens pēkšņi var irt.
(M. Jansone)

Māmuliņ, par tavu mūžu
Šodien klusi paldies sakām.
(A. Svētiņa)

Klusu, klusu nu uz dusu,
Ne vairs grūti, ne vairs sāp.
(D. Avotiņa)

Katrai dienai baltalkšņa sūrums,
Katrai dienai rēta, kas smeldz.
Bērns, ar Tevi mums dzīvības jūrai
Atņemts cerību rītausmas zelts.
(K. Apškrūma)

Dusi saldi, mīļo tētiņ,
Mūža miegs, lai Tev ir salds...
(A. Krūklis)

Divas reizes mūžiņā
Mani daiļi vizināja:
Vienu reizi tautiņās,
Otru – smilšu kalniņā.

… deg pīlādži un
visiem rāda ceļu,
un katram savs
līdz galam jāaiziet.
(O. Vācietis)

Daudz darba stundu kopā nostaigājām,
Gan prieku mēs, gan bēdas pratām kopa vīt,
Bet šodien mums no Tevis jāatvadās.
(F. Bārda)

Izdziest mūžs kā sveces liesma,
Izdeg tā kā saules stars,
Apklust tā kā laba dziesma,
Kas vairs sirdi neaizskar.
(J. Sirmbārdis)

Viņš tava svētā daļa,
Tu esi atpestīts,
Tev debesis ir vaļā,
Tev atspīd mūžīgs rīts.
(A. Krops)

Tie savādi skumīgie mirkļi…
Tad palīdzēt var tikai viens,
Ja kādu atmiņu gaišu
Tu savā dvēselē sien.
(K. Apškrūma)

Kā putni aiziet dusēt
Gar vakara debess malu,
Tā aiziet mūsu mīļie
Uz kluso mūžības salu.
(K. Skalbe)

Ja esmu kā vējš, kas ābeļzaros žūžo,
Ja savu staru lieku saulei klāt,
Tad tikai tāpēc, ka tu manam mūžam
no sirds reiz lauzi ceļa maizi, māt.
(J. Brežģis)

Kā negribas ticēt,
Ka cilvēks var tā-
No gaišas dienas aiziet mūžībā.
(Ā. Elksne)

Un tā mēs aizejam-
tā: pēkšņi un pavisam.
Bez ceļa atpakaļ.
Smilts klājas pāri visam.
(Z. Purvs)

...un balti vēji klusām meža malā stāv,
Jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt...
(O. Vācietis)

Nekad tev darba nebija par daudz–
Tu tajā degi, citus sasildot.
Nu, tava uguns aizdegs jaunas audzes,
Kas ziedus noliek, tevi pieminot.
(J. Jaunsudrabiņš)

Dzied tālā dārzā putns,
Tas tevi vārdā sauc,
Tas paņem tavu sirdi
Un tālu projām trauc.
(Z. Lazda)

Klusuma putns
Nolaižas uz zara.
Iestājas nakts.
(R. Bebre)

Nevar pazust tas, ko mīli,
Nezūd darbs, kas krietni veikts.
Arī tad, ja mūža gājums
Šķiet pārāk negaidīti beigts.
(A. Krūklis)

Ļauj pie Tavām mīļām rokām
Vēl tik mirkli galvu glaust...
(A. Krūklis)

Tā gribējās ilgāk te palikt –
Lazdu gravās un ziedošās pļavās,
Starp ozoliem zaļiem un šalcošiem bērziem…
(M. Jansone)

Gan zināju tās dieniņas,
Kad bij’ ieti darbiņā.
To dieniņu nezināju,
Kad būs iet aizsaulē.

Te paliek pagalms, manu soļu vīts
Un puķe, kam es sauli dāvājusi.
Šķiet, arī darbs ir beidzot padarīts,
Kur mīlot, sevi esmu izteikusi.
(K. Apškrūma)

Nosirmo saule,
Nosarmo koki,
Sniegos šodien ir sirds,
Bēdu putenī
Māmuļas sirsnības pilno balsi
Dvēsele nesadzird.
(K. Apškrūma)

Tāda tu esi, rudens diena,
Bērzu loki,- un vētrām līdz
Atkal aizlido lapa viena.
(M. Bārbale)

Aizgāji tu tik pēkšņi
Uz debesu pļavām.
Daudz mīļu vārdu
Pateikt nepaspēju.
Tie as'rās manās zied
Kā mazas vizbulītes
Ziedlapiņām rasainām...
(M. Šnē)

Mazā, mīļā, dvēselīte,
Tava dziesma skumji skan,
Aizlūzt balss un pārtrūkst stīga,
Bet tu brīva kļūsi gan.
(A. Ezerroze)

Nu atvadoties liekas,
ka visa bij par maz,
Un gribētos vēl kopā
sveikt daudzas vasaras.
(Ā. Elksne)

Es tagad aizeju, bet ne jau prom,
Es aizeju tepat –
Ar citām puķēm, citu sauli,
Ar citu zemi parunāt.
(M. Zviedre)

Kur vārdus rast, kas būtu mierinājums,
Kad cilvēks zemes klēpī dusēt steidz,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājums
Un ardievas tik daudz kam jāpateic.
(K. Apškrūma)

Miers mūžīgais ir tuvu mājām gājis
Un savu daļu paņēmis ir līdz.
Viss ir tāpat, tik kādas mājas logā
Vairs spuldzes gaismu neieraudzīs rīts.
(N. Dzirkale)

Tēt, miris esot tu…
Tam ticēt grūti,
Jo tava balss, ik vārds vēl ausīs skan.
(V. Rūja)

Ar ko izmērīt dzīvi?
Ar ko mūžu var mērīt?
– Ar septiņām pēdām. Es nezinu cita.
Ar to, kas paliek pēc nāves.
Ar cilvēcību.
(L. Brīdaka)

To melno sāpi svešam neizstāstīt,
To bēdu nepacelt, kas sirdi spiež.
(J. Plotnieks)

Saņem labā, Zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām skuju villainēm.

Tikai silta sirds
Pacels debesīs.
Tikai silta, silta sirds
Aukstu sasildīs.
(M. Ogļezņevs)

Sēd Laimiņa gaidīdama
Pašā skujas galiņā,
Uguntiņu dedzināja
Divās vaska svecītēs.

Vissvētākais ir mātes vārds,
kam dzīvība ir jāiznēsā.
Vismīļākais ir mātes vārds,
kas atdus zemes klēpī vēsā.
(I. Lasmanis)

Viss ir pārkārtošanās
kādos vārtos,
kur gājienam
tālāk slīdot brīdi apstājamies.
(V. Toma)

Lai tēva mīlestība visos ceļos vada,
Lai tēva miers tev spēku dod.
Lai labā, apklususī sirds vēl ilgi
Teic padomu un ceļa maizi dod.
(J. Silazars)

Vientuļā mežā, kur reti dun gājēju soļi,
Iemaldās ceļinieks vēls, vai ogotājs vecs,
Aizmirstā kapsētā, grodi kur sabirst un oļi,
Noslēdzas mūžs tev, nu smiltis tevi sedz.
(K. Dāle)

Aizaudziet šie celiņi
Zaļu mauru, dābuliņu,
Sav' māsiņu apbērēm
Baltu smilšu kalniņā.

Ardievu, māmiņ, galā tava cīņa.
Tavs bezgalīgo darba dienu mūžs.
(I. Auziņš)

Kam, tētiņ, tālu gāji,
Kā saulīte norietēji?
Mums pietrūka mīļu vārdu,
Tava gudra padomiņa.

Aizvērās zemes vārti,
Aizkrīt zemes atslēdziņa,
Gulēt man zem zemītes,
Kamēr saule debesīs.

Jel neraudiet – mans sāpju ceļš ir galā,
Es upei melnajai nu pāri jau.
Drīz dusēšu es kalnā, aizmigušo salā,
Kur ciešanu un sāpju vairāk nav.
(K. Skalbe)

Nāve ne uz vienu jautājumu neatbild,
nevienu mīklu neatrisina,
nevienu darbu neizved galā,
nevienas ilgas neapmierina un neizraisa,
nevienu cerību nepiepilda –
nāve ir tikai nogurušam maza atpūta.
(Rainis)

Mīļo tēt, cik ļoti grūti
Tevi zemes klēpim dot,
Atvadoties sveikas sūtīt,
Dziedāt dziesmu pēdējo.
(Z. Purvs)

Tā kā akmens pēc rieta
Vēl siltumu glabā,
Sapņus, mīlu un atmiņas saglabā sirds.
(O. Lisovska)

Ir klusums,
Kas pasaka vairāk par vārdiem…
(Z. Mauriņa)

Ir tumsa nodzēsusi lepno liesmu,
Vēl grūti aptvert to, cik zudums liels mums.
(Ā. Elksne)

Jau atkal viena zvaigzne
Tur augšā šonakt dziest.
Sirds, visu atdevusi,
Beidz priecāties, beidz ciest.
(A. Štrauss)

Aiztecēja mans mūžiņis
Kā dzīparu kamolīts;
Te satinu savas dienas,
Ij baltās, nebaltās.

Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras
Dodiet man līdz, kad šī saule riet.
Nevajag nopūtu, nevajag asaru!
Klusu! Lai kamene ķimenēs dzied!
(Ā. Elksne)

Izturi, dvēselīt, izturi!
Vēl šodien Tavas debesis raudās.
Rīt tajās šūposies saulīte
Līgotnēs gaiši gaišās...
(M. Šnē)

Atkal, zeme, tava velēna vaļā tiek klāta.
Atkal viena dziesma līdz galam izdziedāta.
(I. Ziedonis)

Vēl daudz bij ņemams, dodams, mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.
(Rainis)

Šalkšu kā vējš tajā birztalā,
Skanēšu putnu dziesmās –
Atmiņas mirdzēs kā pavediens.
(M. Jansone)

Domas sāp. Un neatstājas.
Domām šonakt gala nav.
Akli logi. Tukša māja.
Tumsā balta svece raud.
(Z. Purvs)

Priedes sērās šalko klusi,
Bērzi zaļās galvas liec.
Kādēļ, sirds, tu aprimusi,—
Vēl tik maz zem saules iets?
(A. Auziņš)

Tu esi vienvienīga,
Kas vienreiz tik var būt,
Tu aiziedama paliec,
Kā gaismu tevi jūt.
(A. Dāle)

Lai balta saule,
Zaļa zāle
Un viegla zeme
Smiltājā!
(V. Kokle–Līviņa)

Caur lietiem un puteņiem
izbridusi – piekususi,
Prieku, darba mīlestību
atdevusi – aizmigusi.
(V. Kokle–Līviņa)

Kas manai māmiņai
Šovakar cisas taisa?
Veļu māte cisas taisa,
Zīda klāja paladziņu.

Cilvēkam īss ir šīs zemes ceļš,
Kur tas beidzas, tur sākas
Nekas...
Smagi tas plecos japaceļ.
(D. Avotiņa)

Vai cilvēka mūžs kā dziestoša zvaigzne,
Kad debesu sijām to noturēt grūti,
Kad pusnakts to pēkšņi un negaidot aiznes,
Kad tukšums un sāpe ieurbjas krūtīs?
(M. Bārbale)

Mūsu laiks ir tik īss –
Mūžu vēji šalc apkārt un pāri.
Kas gan zina to brīdi,
Kad atskanēs likteņa balss?
(J. Sirmbārdis)

Tā aiziet mūsu mīļie,
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom,
Paliek vien dvēseles gaisma...
(Ā. Elksne)

Bez vēja vilnis jūrā stājas,
Dziest lietū ugunskurs.
Kam tavu vārdu sirds arvien vēl
Kā gaišu lapu tur?
(L. Breikšs)

Bet lapa plaukstot augšup stīdz
Un vīstot krīt uz leju.
Es arī- vienai lapai līdz
To pašu ceļu eju.
(L. Vāczemnieks)

Ticu dvēseļu esībai svēti,
Zvaigznes tā izstaro.
Iešu, lai uzmeklētu.
Atradīšu es to.

Tas ir tavs Zelta Sietiņš
Ko man atstāji tu,
Lai, kad meklēt es ietu,
Naktī tevi atrastu.
(J. Osmanis)

Es gribēju notvert vēju, bet nevarēju.
Es gribēju ledū uguni kurt, bet nemācēju.
Es gribēju satvert krītošu zvaigzni, bet nepaspēju...
(A. Anitīna)

Bet saules sēkliņas nepazūd,
Mūžīgi paliek gaisma iesētā.
(L. Brīdaka)

Vai māsiņa, vai māsiņa,
Kā es tevi aizmirsīšu?
Ko pasaukšu guldamies,
Ko, no rīta celdamies?

Mums zināms ir tāds neliels vārdiņš: - Turies!
Ko saka tad, kad lieki citi vārdi,
Kad ceļā pēkšņi uznākusi tumsa,
Uz pagātni ir aizcirtušies vārti!
(N. Dzirkale)

Ņem mūsu mīlestību, lai Tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz.
(O. Vācietis)

Nekad vairs neatnāks diena,
kas vizbuļu spilgtumā viz.
Caur nopļauto vasaru skriedams,
tas stars ir apdzisis.
(L. Brīdaka)

Ilgu mūžu nodzīvoji,
Daudz darbiņu padarīji, -
Lai nu viegli Zemes māte
Pārklāj tavu augumiņu.

Mēs katrs kaut ko dārgu sevī nesam,
Ir katram par ko smiet un as’ras liet,
Pa vienu ceļu atnākuši esam,
Pa vieniem vārtiem visiem jāaiziet.
(E. Zālīte)

Pierimst soļi, klusē doma,
Neskan mīļās mātes balss.
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc viņas sauks.
(E. Zālīte)

Ir mirkļi,
Kad arī eņģeļi raud.
To asaras
Gluži kā pērles
Laika stundenī
Sastingst,
Un Pasaules sirdī
Iekrīt kliedziens -
Sāpīgs un skaudrs...
(I. Nagla)

Brīnišķos ziedos vēl mirdzēja pļava,
Vasara kvēloja mākoņu krokās,
Kad jaukā svecītē dzīvība tava
Izkusa slimības karstajās rokās.
(J. Ziemeļnieks)

Tuva cilvēka aiziešana
Liek likteņa svaros svērties.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek rudens debesīs vērties.
(J. Brežģis)

Ar plaukstošiem bērziem atnāca vēji,
Ar plaukstošām cerībām aizgāja sirds.
(F. Bārda)

…varam skaitīt un pārskaitīt
un sajust, kā garām skrien dienas –
pēc vasaras smaržojošas,
un dzirdēt, ka naktis
kā sudraba dālderi krīt.
(O. Lisovska)

Ir sāpe, kas sirdī,
Ir sāpe, kas zemē,
Ir sāpe, kas debesīs
Kliedz.
(J. Anmanis)

Mēs brīdi ceļojām šai dzīvē kopā,
Nu mūža mājās iegāji tu viens,
Jo ir kāds pāri mums,
Kam cieši iegulst rokā kā stīga zeltīta
Ik dzīves pavediens.
(I. Gubiņa)

Cik gan cilvēka mūžs ir īss:
Te saule, prieks, sapņi,
Bet pēkšņi pārdeg viss.
(M. Svīķe)

Mēs nezinām, kad, kurš vai kura
Kā nākamie mūs pametīs
Kā dzirksts no sūrā ugunskura,
Kas ir jau izdzisis gandrīz.
(J. Osmanis)

Nevajaga dvēselītei
Trepju kāpti debesīs:
Bija Dievam eņģelīši,
Kas uznesa debesīs.
(T. dziesma)

Es nekā vairāk nesacīšu
Kā tikai vienu, proti –
Man tur debesīs ir viena kaija.
Kaijiņa. Balta ļoti.
(I. Ziedonis)

Tavas rokas caur mūžību jūtu,
Tavas rūpes joprojām man klāt,
Viss šai pasaulē niecīgs un zūdošs,
Tava mīla vien nepazūd, māt!
(K. Apškrūma)

Ar tevi, Zemes dzīvais spēks,
Mans ceļš ir gājis visu mūžu,
Nu, tavā drošā klēpī slēgts
No katras sāpes paglābts būšu.
(A. Balodis)

Šalc vējiņš. Dūc bites. Svilpj strazdi.
Un ābeles zied un raud...
(F. Bārda)

Tas bija mīlestības ceļš,
Ko, māt, Tu atstāji aiz sevis...
(K. Apškrūma)

Un atmiņas ziedēs ap viņu
Baltas kā ābeles.
(Ā. Elksne)

Lūgsim Tavai dvēselītei
Debesceļā mieru gūt,
Lai ar Tevi zvaigznes starā
Varam domās kopā būt.
(V. Kokle–Līviņa)

Nu tikai patiesība viena
Vairs dzīvot turpinās ar mums,
Ka māmuļa bij saules diena
Un mīlestības starojums.
(K. Apškrūma)

Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa,
Labvakar, Zemes māte,
Labvakar, Zemes māte,
Glabā manu augumiņu.

Es tajā dzērvju kāsī,
Kas debesu pļavās zaro,
Es - tajā rasas lāsē,
Kas asterēs novakaro.
Es - tajā saulespuķē,
Kur vasaras dvēselei mājas,
Ar krītošu lapu smaržu
Jūs atvadās uzrunāju.
(K. Apškrūma)

Rudens krāso pīlādžkokus sārtus,
Gājputni ar vasaru projām trauc.
Bet tev mūžība ver miera vārtus,
Sāpes rimst un lielais klusums sauc.
(L. Sāgameža- Nāgele)

Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums
Un klusās naktīs sapņiem jāļaujas.
(Rainis)

Klauvē mana dvēselīte
Pie Dieviņa namdurvīm,
Celies, Dieviņ, aun kājiņas,
Laid iekšā dvēselīti.

No Tevis tik daudz bija ko gūt,
Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,
Mums atmiņās vēl ilgi kopā būt.
(K. Apškrūma)

Daudz Dieva dārzos ziedu,
Pacel acis: gaisma mirdz.
Tomēr skaistākais no visiem –
Mātes svētums, mātes sirds.
(V. Mora)

Lai tēva mīlestība paliek dziļi sirdī
Par avotu, kur mūžam spēku smelt.
(Z. Vijupe)

Mēs uzliesmojam
Kā krītošas zvaigznes,
Savus mūžus
Kas līdzi aiznes.
(Dz. Žuravska)

Šie pavasara vēji brāzmojošie
Ir tavu elpu pārrāvuši pušu.
Un zilās debesis un stari spožie,
No tavām acīm gaismu aiznesuši...
(Ā. Elksne)

Nepūšat auksti vēji,
Lai guļ mana māmuliņa.

Kam, vējiņ, tu nolauzi
Krūzoto ozoliņu?
Kam, saulīte, tu paslēpi
Mazāko bāleliņu?

Viss klusi aizgājis,
Viss veikts, viss vītis!
Pie sētas atspiedies,
Raud rudenītis.
(Aspazija)

Pieklust steigas soļi baltā dārzā,
Klusumā vējš, maigi apkārt san.
Domās skauju baltos dailes putnus
Sirdī viņu dziesma klusi skan.
(N. Liepiņa)

Tava dzīvība bija
Kā ķirsītis ziedos balts,
Nu, tumsas roku nolauzts,
Tas mūžības vējos šalc.
(K. Apškrūma)

Norima darbīgās rokas,
Nespēja visu vēl veikt.
Nespēja šķiršanās brīdī
Pēdējās ardievas teikt.
(Z. Purvs)

Dārzā novīst zieds pēc zieda,
Cilvēks aiziet viņiem līdz.
Un bezgala skumjš un vientuļš
Kādā mājā atnāk rīts.
(N. Dzirkale)

Vai, zemīte tev pietrūka
Smilšu gultā gulētāju,
Ka tu mani arī sauci
Zem savām velēnām.

Daudz tu atstāji, aizejot baltajā kalnā,
Maz sev paņēmi smiltāja klusumā līdz.
(N. Simaņenko)

Vai, mīļo tēt, tu nevari pa zvaigžņu logu
Sniegt tagad pretī savu stipro roku man? -
Pa zemes leju ejot, bieži pagurst soļi,
Un dziļi, dziļi sirdī sāpju bites san...
(E. Stegere)

Bez starošanas prieka
No zemes negribu aiziet.
Kaut gaismas strēlīti sīku
No manis sev paņemiet.
(Ā. Elksne)

Skaista saule pusdienā,
Vēl skaistāka noejot;
Mīļa māte dzīv’ būdama,
Vēl mīļāka nomirstot.

Viena mūža ir par maz!
Viena mūža nav vēl gana.
Visu sasniegt, veidot, post, –
Šajā dzīvē sirdij manai
Desmit mūžu gribētos.
(A. Krūklis)

Es būšu visur...
Kā rasa ziedos,
Kā smarža kokos,
Kā vēsma baltās ābelēs.
(A. Eglītis)

Atstājiet mani šai pusē,
Kur zvaigznes augustā krīt!
Kur iešalko vēji un klusē,
Kad mēness aiz mākoņiem slīd.
(R. Urtāne)

Ir pēdējais mūža cēliens beidzies,
Ar dzērvju kāsi uz debesīm steidzies.
(V. Kokle–Līviņa)

Tukša paliek lauku sēta,
Klusa paliek istabiņa.
Apklusuši tēva soļi,
Nav vairs tēva padomiņa.

Sirds nepukst vairs.
Bet vēl tai bija skanēt,
Un acīm mirdzēt, dzīvi vērojot.
(J. Sudrabkalns)

Neaizej! Neaizej viena,
No kurienes neatnāk!
Tu mana visbaltākā diena,
Tu – pati vislabākā, māt.
(V. Krile)

Vakars lielu mieru,
Kā vēsu palagu klāj…
(M. Čaklais)

Nebūtībā aiziedams,
Tu atstāj mums skaidro būtību,
Avota lāses jūtību,
Liesmas degsmi, savu sūtību.
(J. Osmanis)

Es jau neaizeju,
Es vienmēr būšu putenī, bērzos,
Zvaigznēs un bērnos savos.
(Ā. Elksne)

Ar mūžiem tāpat kā ar svecēm –
Deg, kamēr nenopūš vējš.
(V. Kokle–Līviņa)

Pieminam cilvēku.
Izrādās – viņa vairs nav.
Viņš ir aizgājis.
Projām aizgājis jau.
(..)
Liktenis steidzīgi Dzīves grāmatu šķir.
Ko cilvēki piemin,
Tas vēl starp dzīvajiem ir.
(J. Osmanis)

Ziedu kalna galā
Noraudzīšos dienām,
Nepalikšu malā –
Nepalikt man vienam.
(I. Bērsons)

Vai, zemīte, tev pietrūka
Kalniņā gulētāji?
Kam tu mani jaunu sauci
Zem zaļām velēnām.

Zaļš egles zars
Un baltas sveču liesmas
Kā sveiciens pēdējais
Iet līdzi mūžībai.
(V. Kokle–Līviņa)

Atvadu brīdī raud pelēka diena,
Krāsainās lapas sedz noietās takas.
(N. Dzirkale)

Ir zaudējumi, pie kuriem nepierod,
Kurus nekad neaizmirst,
Lai gudrais prāts saka ko sacīdams,
Sirdij ir savi iemesli,
kas prātam nepieejami…
(Z. Mauriņa)

Naksniņā neredzēju,
Kad nomira māmuliņa;
Tagad redzu māmuliņu,
Pa kalniņu aizvedam.
Teku, teku, nepanāku,
Saucu, saucu, nesasaucu.

Zināj' dienu pie dieniņas,
Vienu dienu nezināju:
To dieniņu nezināju,
Kad zūd manis augumiņš.

Nav tādu vārdu, ar ko izsmelt bēdas
No sirdīm, kas sāpēm pielijušas.
(Ā. Elksne)

Gan sāpju dienas, gan saules rīts,
It viss tiek klusi zemē tīts.
(E. Vēveris)

Gribēju tālajos laukos vēl iet,
Klausīties dziesmas, ko ziedonis dzied,
Zilajos viļņos uz jūras vēl būt,
Sirds, lai tev brīvības sveicienu jūt-
Satumsa nakts, satumsa nakts...
(A. Saulietis)

Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd, tas paliek un mirdz.
(V. Egle)

Ir rudens, lietus sitas logā,
Un āboli bez tevis krīt...
(J. Silazars)

Uz spārniem dzērves nes jau pavasari,
Un piesaulē jau vizbulītes zied.
Un ir tik skumji, ir tik ļoti skumji,
Kad tieši tagad tev bij jāaiziet.
(J. Ziemeļnieks)

Cik nežēlīgs mirklis
Starp būt un nebūt,
Starp tuvumā palikt
Un projām iet.
(D. Grūbe)

Ja nākas kaut ko ļoti tuvu zaudēt.
Tad nākas gluži cilvēcīgi skumt.
(O. Vācietis)

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš
devis Savu vienpiedzimušo Dēlu,
lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu,
bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
(Jāņa 3:16)

Mūža vilciens pa gadskārtu sliedēm
Norimis traukties un palicis kluss,
Smilšu kalnā zem dzīvības priedēm
Nu darbi, rūpes un vasaras dus.
(V. Rūja)

Tālu, tālu ceļi lokās,
Saulei uzlēkt nepasokas,
Rīti putna aizdziedāti,
Paņem tevi līdz.
(L. Kronberga)

Noriet saule vakarā,
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa,
Baltā smilšu kalniņā.

Ir skumjas, kas acīs asaras rieš,
Ir atmiņas, kas visu dzīvi silda.
(A. Skujiņa)

Es nevaru žēlumā
Uz zemīti skatīties:
Kam zemīte man atņēma
Mīlamo bāleliņu.

Kādas gan skaistas un bagātas dzīves var būt,
Taču visskaistākā apklust var negaidot rieta,
Neprasot sirdij, cik sāpju tā aizejot jūt.
(Sk. Kaldupe)

Viss jāatstāj. Kad saule pavasarī
Sies atkal vaļā puķu pumpurus
Ar saviem straujiem ziemeļvēju zirgiem
Būs ziema viņu aizvedusi līdz.
(Ā. Elksne)

Caur lietiem un puteņiem
Izbridis – piekusis,
Prieku, darba mīlestību atdevis – aizmidzis.
(V. Kokle–Līviņa)

Cik tukšs un kluss nu kaktiņš, māt,
Kurš varēs Tavā vietā stāt,
Kurš grūtā brīdī pienāks klāt?
Neviens tik tuvs vairs nebūs, māt.
(Z. Purvs)

Nav kādas balss un soļu blakus,
Un rudens vējš top divkārt ass.
(K. Apškrūma)

Tuvs cilvēks var nolīt kā lietus,
Atnākt kā sniegs, būt kā migla vai eņģelis balts,
Kas vienmēr pār tevi stāv
Un piedalās dvēseles sarunās tavās…
(M. Svīķe)

Saņem, labā zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.

Tu esi katram viena, tomēr tikai viena,
Pie kuras kā pie saules bērni turas klāt.
Un tāpēc ir tik grūti, zaļām skujām birstot,
Uz mūžu smagai zemei tevi atdot, māt!
(V. Zariņš)

Egļu elpa dvēselei pāri
Skatīt saulainas debesis liegs,
Vienmēr tukšas būs sirdis, ko skāris
Tumsas kaisītais mūžības sniegs.
(K. Apškrūma)

Šonakt pasaulēm tālām
gribējās aizlidot līdzi
plašumā, kuram nav gala.
(A. Skujiņa)

Katram tikai laika sprīdi dāvā mūžība,
Vairāk nekā.
(M. Biguča)

Zeme, tev šodien
Viens ceļinieks vairāk…
(O. Vācietis)

Un tavs vārds
Nu vairs atpeld kā mākonis sārts...
Ne vairs prasa mums ko, ne vairs lūdz.
(O. Lisovska)

Kāds pārpratums! Un neparasta steiga!
Vēl tik daudz rītausmās tev jāieskatās bij!
(A. Vējāns)

Kā tu zini,
ka nāve ir miers?
Ka zemē viss beidzas?
(V. Toma)

Vasara sāpēs sadegusi,
Dvēseļu dārzos aizgājusi.
Mūžīgu mieru dzīvei, kas bija.
Tālāk viss ieritēs atmiņās.
(B.Vilks)

Caur pirkstiem smiltis birst,
Viss aizrit projām, irst -
Vējš, ziedu smaržas, glāsts.
Tā beidzas katras dzīves stāsts.
(A. Eglītis)

...trīs saujas vasaras, Dzimtenes vasaras
dodiet man līdzi, kad šī saule riet...
(Ā. Elksne)

Tuvs cilvēks neaiziet,
Viņš tikai pārstāj līdzās būt.
(R. Skujiņa)

Reiz nokaltīs raudošais bērzs,
Kas pāri kapam līkst sērs,
Kādai mūžīgai piemiņai stādīts.
Laiks ir un paliks vienmēr
Vienīgais lieluma mērs.
(Z. Purvs)

Kļūst dzīvības siltums par sveci,
Kas gaismu ir beigusi liet.
(K. Apškrūma)

Dusi saldi zemes rokās,
Lai tev sapņu nepietrūkst.
Mīļas rokas ziedus noklās,
Un tev silti vienmēr būs.
(A. Straube)

Runājiet ar mani klusi,
Saudzīgāk kā citu dienu:
Šodien sirds man palikusi
Smagāka par sāpi vienu.
(E. Zālīte)

Pēkšņi saule nokritusi bezdibenī.
Lakstīgalas stikla acīm un aizsalušām balsīm...
(R. Ādmīdiņš)

Vai tā arī nav ar cilvēku?
Mēs jūtam viņa pieskārienu,
mēs esam gluži tuvu ar viņu kopā,
bet mēs tik maz par viņu zinām,
no tumsas viņš ielido,
tumsā aizlido
un īsu brīdi vēl paliek mūsu atmiņā.
(Z. Mauriņa)

Tavs mūžs kā dziesma izdziedāts,
Kā krāsains dzīpars izadīts.
Ar rūpēm, raizēm nodzīvots
Nu zemes mātes klēpim dots.
(V. Kokle–Līviņa)

Bet tomēr tev būs jāaiziet...
-Uz kurieni?- tu jautā.
Varbūt to pateikt lapa zin,
No koka rudens rauta.
(E. Vēciņa)

Pāri jumtiem gāju putni skries
Un uz pavasara dzīrēm trauksies.
Jautri tie pēc Tevis sasauksies,
Bet Tu klusēsi un neatsauksies.
(F. Bārda)

Vismelnākā šķiršanās stunda,
Par ēnu kad pārtop tavs glāsts,
Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk
Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.
(K. Apškrūma)

Klusiem soļiem māmuliņa
Mūžam durvis aizvērusi,
Ne vārdiņa nebildusi,
Skumjas sirdī atstājusi.
(V. Kokle–Līviņa)

Tukša paliek māja, sēta,
Klusa paliek istabiņa.

Daudz dārga,
Bet ne visu pārklāj smilts…
(V. Rūja)

... Aizdimd gadi. Uzdzirkst zvaigznes.
Tavas dziesmas dzīvo.
Mūs no Tavām labām dziesmām
Neviens neatbrīvo.
Tavas dziesmas dzīvo.
(M. Bārbale)

Tālu gāju grūtu mūžu,
Daudz darbiņu padarīju;
Nu apsīka mani soļi
Baltā smilšu kalniņā.

Aiziet var, bet nemūžam tik tālu,
Lai caur ziediem un puteņu vāliem
Neskanētu atmiņu balss.
(Rainis)

Rokas, kas mīlēja darbu, gurušas,
Sirds, kas vēlēja labu, nu atdusas.
(Z. Purvs)

Sabirzis laiks
Sīkos sniegpārslu baros.
Apsniegu balts,
Ar roku pie mūžības skaros.
(A. Putniņš)

Vairs tikšanās gaišuma nebūs,
Ir atdots un paņemts viss.
(Ā. Elksne)

Rokām, kuras vienmēr prata
Tik daudz veikt un padarīt,
Atpūtu ļauj vēlēt vieglu,
Ļauj tām paldies pasacīt.
(J. Sirmbārdis)

Paliek mums siltas atmiņu dzirkstis,
dienām un gadiem pāri kas tiek.
Šodien ziedus – Tev pēdējos ziedus
draugi, radi un kaimiņi liek.
(N. Dzirkale)

Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums
Un klusās naktīs sapņiem jāļaujas.
Vēl daudz bij ņemams, dodams, mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.
(Rainis)

Vai tie mākoņi piekusuši,
Vai Tu aiz mākoņiem, māt,
Varbūt dievkoka tumšzaļā zarā
Vēl ar Tevi var parunāt…
(Sk. Kaldupe)

Ievu ziedi nobirst klusi,
Māmulīte aizmigusi, -
Baltā smilšu palagā
Savu dzīvi satinusi.
(N. Dzirkale)

Guldiet mani saules pusē,
Lai var ziedos sapņi plaukt,
Lai es varu mierīgs dusēt,
Bērzs pie kapa būs mans draugs.
(A. Straube)

Katrs sava liktens ziņā,
Viens vien mūžs mums katram dots.
(D. Avotiņa)

Liepiņ, tavu kuplumiņu
Līdz pašai zemītei;
Māmiņ, tavu labumiņu
Līdz mūžiņa galiņam.

Sāp...
Neizsakāmi sāp.
Klusums ir mājās ienācis,
Gaismu mums nodzēsis,
Skumjas atnesis. Sāp!
(V. Kokle–Līviņa)

Pārtrūka dzīve kā gājputna dziesma,
Sirdī šīs dziesmas atbalss sāp.
(Z. Purvs)

Dzimtā puse nesagaidīs
It nekad vairs tevi mājās,
Labās acis neatsmaidīs,
Zeme, zeme pāri klājas.
(M. Bārbale)

Skaudrā liesma neapdzisīs,
Degs un degs un naktis gaismos,
Un tādas aizmirstības,
Kura spētu Tevi aiznest.
(E. Vēveris)

Es veros naktī. Klusē ziedu sniegs,
un tālas pasaules virs manis staigā.
Ir gabaliņš no mūžības tas nieks –
kas, mani raustot kliedz un vienmēr kliegs,
un liek man augšup tiekties zvaigžņu zaigā...
Un tā ir dvēsele.
(R.M. Rilke)

Es aizeju, kaut viss te ļoti patīk
Un gribētos vēl ilgi, ilgi būt,
Varbūt tur brīnumu var satikt,
Ko te man dzīve neatļāva gūt.
(O. Vācietis)

Nekas nav zudis. Darbs iesakņojies
Kā koks, kas dzimtā zemē iestādīts,
Dzen sulas galotnēs joprojām
Uz jaunu pavasari līdz.
(O. Gūtmanis)

Tavu māju puķes, koki skumst,
Nebeidzamās darba dienu takas
Līdz ar mīļām sirdīm sāpēs tumst...
Un Tev neskaitāmus labus vārdus saka.
(K. Apškrūma)

Laiks šovakar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
(E. Virza)

Lēna, lēna šodien gaita,
Neatnākšu ciemos rīt.
Pāri mīlai, pāri sapņiem
Dzimtās zemes smiltis krīt.
(L. Pēlmanis)

Mēs klusējot paliekam ezera krastā,
Vēji šalko un mierina mūs,
Bet tava vieta, kas bija šai dzīvē,
Ir, bija un vienmēr tava tik būs.
(N. Dzirkale)

Ir zelta stīga apklususi,
Un dziesmas ceļš ir pušu rauts.
Vien kāda roze dārzā skumji
Vēl tavu vārdu ilgi sauc.
(G. Račs)

Pārtrūka stīga, apklusa dziesma,
Apdzisa zvaigznes, saira sapņi,
Viss tas notika pēkšņi un strauji,
Pielija sāpju un asaru trauks.
(Z. Purvs)

Kā brīnumsvecīte es izdzisīšu,
Kad pieskāries būs likteņstundas pirksts,
Bet ļoti gribas, lai aiz manis paliek,
Kaut viena tumsai neatdota dzirksts.
(K. Apškrūma)

Tavs mūžs
Ir dzimtā pusē sēti graudi,
Tie cauri gadiem
Jaunus asnus dzīs.
Caur paveikto
Kas nebeigs dzīvot ļaudīs
Plauks piemiņa
Un sirdīs nezudīs.
(K. Apškrūma)

Tavas takas vienmēr būs salnā,
Un mums sirdi neatstās nakts.
Kopš tā brīža baltsmilšu kalnā,
Mīļais bērns, kad tiki Tu rakts.
(K. Apškrūma)

Tavs vārds ir dzīvs,
Un saviem bērniem
Atmiņā tu dzīva.
(A. Balodis)

Vairs neiešu pa sila sūnu taku,
Neglāstīšu bērza tāsi balto.
Vien egļu zaru nolieciet man blakus,
Lai vieglāk ir, lai nejūt zemes elpu saltu.
(K. Apškrūma)

Klusa paliek istabiņa,
Vēl klusāks pagalmiņš.

Gaiša ceļa sargātāja
Tu mums biji, māmulīt,
Nu Tev pārklāj kapu priede,
Vēsu smilšu paladziņ.
(I. Mežnora)

Kā brīnumsvecīte es izdzisīšu,
Kad pieskāries būs likteņpirksts,
Bet ļoti gribas, lai aiz manis paliek
Kaut viena tumsai neatdota dzirksts.
Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs bez skaļuma ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot!
(K. Apškrūma)

Atmiņas un sēras?
Baltas pūkas vējā?
Nē!
Mīlestība -
Tā lai dzīvo vēl pēc manis!
(J. Sarkanābols)

Un pēkšņi manā skanošā dārzā
kādu rītu ir ienācis klusums,
Tik negaidīts un tik spalgs...
(B. Saulītis)

Katram dziļi, dziļi sirdī
Sāpju rēta sūri smeldz.
Vēji šalciet, vēji dziediet
Mūžs ir bijis goda vērts.
(A. Krūklis)

Dieviņš deva, zeme ņēma,
Zeme visu nepaņēma,
Mīļi vārdi, labi darbi,
Tie palika šai saulē.
(Tautasdziesma)

Ļaut skaņai izskanēt,
Ļaut sāpei izsāpēt,
Ļaut upei aiztecēt,
Ļaut...
(I. Auziņš)

Paliks tavs darbīgais gājums –
Tik auglīgu mūžu neizdzēš riets.
Caur kokiem un bērniem būs turpinājums
Tai saulainai gaitai, ko beidzi tu iet.
(M. Bendrupe)

Tikai atmiņas klusas
Kā mīļi un zināmi soļi
Palicējiem visu mūžu skan blakus.
(V. Grenkovs)

Tu, mīļo tēt, nu projām aizej klusi
Tai ceļā pēdējā, no kura nepārnāk.
(V. Grēviņš)

Kaut es būtu māmuliņu
Caur zemīti dzirdējusi,
Es ietītu viņas vārdus
Villainītes stūrītī.

Vakarzvaigzne mirgo klusi,
Sirds nu mieru atradusi!
(A. Lūsis)

Ai, cik grūti, māmuliņ,
Tevi ceļā pavadīt.
Vai trīs baltas smilšu saujas
Varēs tevi sasildīt?
(Z. Purvs)

Saņem silti, Zemes māte,
Manu mīļu māmuliņu,
Ieliec viegli savā klēpī
Sagurušo augumiņ.
(Latv. t. dz.)

Aiz laikiem, aiz mūžības senas,
Sauc nebeidzams sapņu ceļš kluss,
Un ceļā šai nebūs vairs bēdu,
Lai dvēsele dziesmu tev dzied.
(A. Niedra)

Tikai klusa sāpe sirdī,
Ilgi vēl pēc tevis sauks.
(J. Silazars)

Kaut varētu šo smilšu sauju nemest,
Bet to vairs nevar, maijs bez tevis plauks.
Ņem mūsu mīlestību, lai tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz.
(J. Osmanis)

Pēdējais sniegs:
Tie ir marta puteņi logā
Un gaistoši ziedi uz stikliem.
Tas ir balts klusums
Un miers ceļa galā…
(J. Silazars)

Deg, sēru svece deg,
Kaut mūžs vēl neizdzīvots...
(K. Apškrūma)

Mana ēna vēl silta.
Pavisam nesen te biju.
Tukšums vēl pilns.
Klusums vēl skaļš.
(G. Godiņš)

Un tikai rudens ziedā
Vēl bites dziesma skan.
Tas, ko tev nepateicu
Un ko tu teiktu man.
(V. Strēlerte)

Kluss starojums no mātes.
Klusums tīrs.
Te neejiet,
Te - viņa ziedējusi.
(A. Rancāne)

Aizbridās saulīte – noslīdēja
Debess malā;
Izira cerība sārti zaļā.
Nu es stāvu ceļa galā.
(J. Poruks)

Raudāt nevajaga,
Skumstiet, tikai skumstiet…
Tur, kur beidzas taka,
Slejas jauni jumti.
(I. Bērsons)

Kur vārdus rast, kas būtu mierinājums,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājiens.
(K. Apškrūma)

Es neatstāšu tev zeltu.
Lai paliek tev pūrā iezvanīts zvans
Un cīruļa dziesma maiga.
(M. Bārbale)

Iededziet sveces šai mūžu klusuma sētā!
Iededziet sveces, lai sirdīs atmiņas līst.
Iededziet sveces šai siržu atdusas vietā
Trauslā liesma, lai neļauj piemiņai dzist.
(J. Tabūne)

Tēva padoms, tēva mīla
Mūžam sirdīs nezudīs.
(Z. Purvs)

Cik pasacīts tev, tik ir.
Nu sarunāties ar tevi
Būs – klausīties pašam sevī
Un atmiņu lappuses šķirt.
(Z. Purvs)

Ko mīl, tas nevar pazust nekur,
Sirds tūkstoš saitēm to pie sevis tur.
Pat tad, ja vairs tie mūžam nesatiktos.
(V. Rūja)

Tu – saules ceļš
un labā avots biji,
kam, rimstot tecēt,
mūsu sirdīs paliek
joprojām mīlestības
vilnis balts.
(K. Apškrūma)

Tu nenāksi.
Kaut kur būs tava elpa.
Bet tikai citā laikā, citā telpā.
(I. Auziņš)

Viena es dusēšu saldi,
Ne vairs jauna, ne veca,
Uz ziedošās mūžības pleca.
(M. Ķempe)

Kā lauzti zari rokas klēpī krīt,
Nav mīļo plecu, ap ko viņas vīt.
(F. Bārda)

Lēks saulīte citu rītu,
Meža galus zeltīdama,
Tu gulēsi mūža miegu
Baltā smilšu kalniņā.

…tajās lapās, ko mūžības vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs…
(Z. Purvs)

Mani saule sasildīs dziļāk,
Puķu smarža man tuvāk tiks.
Un man tieši uz sirds zeme mīļā
Savu ziedošo roku liks.
(Ā. Elksne)

Nāks vasara un ziedēs jauni ziedi,
Tik tu nekad vairs nebūsi ar mums.
(B. Saulītis)

Smilšu kalnā zem dzīvības priedēm
Nu darbi, rūpes un vasaras dus.
(M. Lozberga)

Balts eņģelis atnāca sapnī
Un aiznesa tevi sev līdz.
Tai baltajā, baltajā naktī,
Kur nesāp, kur nesalst, kur silts.
(A. Mūrniece)

Bet sāpi šo vairs nevar nodzēst,
Kā nodzēšams nav asnu dīgums.
(H. Heislers)

Ziedi reiz nobirst – un to vairs nav.
Tikai smarža saglabājas stipra
Mūsu atmiņu dārzos.
(P. Vīlips)

Ne tavi soļi skan, ne balss,
Kaut velti – sirds arvien vēl gaida.
(J. Silazars)

Tavi vārdi, mīļais, dzīvos tālāk,
Kokos šalks, par putnu balsīm kļūs.
Neapklusīs nebūtības gālēs,
Kamēr dzīvība uz zemes būs.
(Ā. Elksne)

Vēl gribējās strādāt,
Dzīvot un būt,
Bet pēkšņi – nakts,
Un saule jau zūd.
(M. Ķempe)

Nepūšat, auksti vēji,
Lai guļ mana māmuliņa..
Mana mīļa māmuliņa,
Saldu miegu aizmigusi.

Tu - saules ceļš un labā avots biji,
Kam, rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
(K. Apškrūma)

Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
Un tumsa bēg. Un atkal — gaisma bēg.
Un Dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.
(I. Ziedonis)

Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras
Aizsaules dārzos vēl gribētos rast...
Raudiet par liepu, kam nolauzta pazare,
Mani vairs ievainot nespēj nekas.
(Ā. Elksne)

Un pēkšņi tāds klusums,
Ka saule apstājas debesmalā
Un arī stāv elpu aizturējusi.
(I. Ziedonis)

Visi koki līdumā,
Ābelītes vien navaid;
Visi radi istabā,
Māmuliņas vien navaid.

Mūsu māja nepaliek tukša.
Tur tauriņi ziemo.
Un trauslos puteņa sapņos
Pie viņiem puķes nāk ciemos.
(V. Belševica)

Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs, bez skaļuma, ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot.
(K. Apškrūma)

Es neaizeju pa visam,
Es tikai paslēpjos-
Tai egles skujā,
Kura ziemos saulgriežos
Kopā mūs sauca.
Es palieku akmenī,
Saulē un vējā,
Savā dzimtajā zemē, pasaulē.
(K. Apškrūma)

Vairs manis neesot,
Ak, neticiet, es esmu
Ar jums, starp jums
Ar maigo ziedu dvesmu,
Ik rasas pilienā, kas saulē lās,
Gan jūsu sirdīs, domās, atmiņās...
(I. Rudene)

Ilgu mūžu nodzīvoju,
Daudz darbiņu padarīju;
Lai nu viegli zemes māte
Pārklāj savu paladziņu.
(Latv. t. dz.)

Kādēļ brīnumu gaidīt,
Šeit es nenākšu vairs.
Ne vairs raudāt, ne smaidīt
Nekad, it nekad.
(J. Peters)

Sāp sirds, no dēla šķiroties,
Kad viņa taka smilšu kalnā iet.
(J. Rūsiņš)

Nav tādas jūras,
Bez krastiem kas būtu,
Nav tāda mūža,
Kas bezgalīgs kļūtu.
(A. Krūklis)

Cilvēka dzīvei ir zvaigznes gājums-
Tā iemirdzas un nodziest,
Paliek klusums, neizteikti vārdi...
(I. Auziņš)

Paliec, māt, smaidā,
Paliec, māt, glāstā,
Paliec jaukajā bērnības stāstā.
(O. Lisovska)

Zeme deva, zeme ņēma,
Zeme visu nepaņēma.
Labi darbi, mīļi vārdi –
Tie palika šai saulē.

Nu, māmulīt, kā plecu lakats
Tavs mūžs ir beidzot noadīts,
Guļ melnā krāsa zaļai pāri,
Un pavediens uz smiltīm stīdz.
(K. Apškrūma)

Ar bērniem, mazbērniem
Un padarītiem darbiem
Tu paliec šai saulē un mūžībā.
(E. Vēveris)

Apgūlāsi mūs' māmiņa
Zem zaļāsi velēniņ's,
Gana bija piekususi,
Garu mūžu dzīvodam'!

Vēl es varu jums novēlēt pūku,
Kuru vējš man gar deniņiem nes.
Un pa reizei caur mākoņu lūku
Sauju pārslu jums nobēršu es.
(Ā. Elksne)

Es vēl gribēju Tevi satikt
uz zilo lupīnu ceļa
un viņu smailēs saspraust
mūsu melleņu dienas.
Es vēl gribēju palīst
zem lielās egles
un kopā ar Tevi
lasīt pagājušos gadus
kā čiekurus,
pasēdēt brīdi
uz Daugavas akmens.
(L. Gulbe)

Skan tava šūpļa dziesma krūtīs.
Tā katrā dzīves solī man ir klāt,
Skan priekos, bēdās, kad ir grūti,
Skan sirdī man, ak, mīļā, labā māt...
(A. Krūklis)

Kūko, sila dzeguzīte,
Tu kūkoji, es raudāju:
Tev pietrūka zaļa koka,
Man pietrūka bāleliņa.

Tā vēsts: tu zudis, spēks tavs sairst...
Bet kaut kur gaisos liegi zum
Tā gaisma, kas no tevis staro,
Te vienmēr paliks liepu zaros-
Ai, paņemiet pa saujai gaismas
No pagājušām dienām vēl,
No mūža vienkāršā un īsā
Gaist zeltains mākonis tur pamalē.
(E. Sudmale)

Rītam cerība, dienai darbs,
vakaram miers, naktij miegs-
nāvei viss.
(R. Kaudzīte)

Guli mana māmuliņa,
Viegli smilšu kalniņā;
Tu miedziņa negulēji
Mani mazu auklēdama.

Šķitu savu māmuliņu
Madarās aizgājušu;
Nu atradu ganīdama
Zem zaļām velēnām.

Cilvēks aizgāja projām
Uz mūžu,
Pavisam,
Un kā pērkona grandiens virs galvas
Aizcirtās durvis spēji, –
Cilvēks aizgāja projām.
Un aizcirtās durvis manī pašā.
Kur tagad
Sevi lai sameklēju?
(C. Dinere)

Ik dvēsele alkst siltuma un gaismas,
Ik aizgājējs vēl sapņos mīt.
Caur atmiņām dzīvs paliek sirdī ilgi,
Ko grūti aizmirst - atvirzīt.
(V. Kokle–Līviņa)

Cik gan cilvēka mūžs ir īss:
Te saule, prieks, sapņi,
Bet pēkšņi pārdeg viss.
Prieks noriet, sazin kur pazūd sapņi,
Un saules gaisma nevis caur stariem,
Bet pelnu atblāzmā līst...
(M. Svīķe)

Manī dziļi paslēptos dārzos
naktīs kliedz naktsputni
skumjām un sāpīgām balsīm...
(M. Laukmane)

Aiz zemes malas nogulst gurda diena,
Būs vakars vēls un zvaigžņu pilna nakts.
Bet mūsu vidū paliks tukša vieta,
Viens mūžs būs kapu smiltīm segts.
(J. Osmanis)

Šonakt nokrita simt zvaigznes.
Šonakt rasa manos matos
sabēra visu mākoņu sapņus,
visu upju un ezeru ilgas
un apsedza man ap pleciem...
(D. Avotiņa)

Koks nezin, kad vētrā tas lūzīs,
Ne cilvēka sirds, kad pukstēt tā stās.
(O. Rikmanis)

Viens otram tikai uz laiku.
Kā sniega pārsliņas matos,
Kā laipiņas pāri upēm.
Mēs iedoti tikai uz laiku...
(M. Laukmane)

Tāds dīvains klusums šodien priedēs,
Tur dzenis serdei laukā sāpi kaļ...
(A. Vējāns)

Par vienu cilvēku tuvāko
Tev tagad mazāk būs.
Sirds zaudēto
Līdz mūža galam neatgūs.
(J. Osmanis)

Veļu laikā veļu ceļu saltu
Nolēmusi māmulīte iet,
Atstājot kā mežābeli baltu
Mūžu, lai tas bērnos tālāk zied.
(K. Apškrūma)

Mani sapņi paliek bērnos:
Tālāk būs jau viņu ceļš.
(J. Silazars)

Mūžam saule, mūžam mēness,
Ne mūžam mūs tētiņis;
Noriet saule, uzlec mēness,
Mūs tētiņis nepārnāks.

Dārgā, labā, nesavtīgā sirds,
Visus mūs Tavs mīļums kādreiz skāris!
Nāve nevar mūs no Tevis šķirt-
Staro mīlestība mūža dārzam pāri.
(K. Apškrūma)

Tu aizej sniegos baltos,
Uz kokiem baltas ēnas krīt,
Un vēji klusinātos altos
Tev klusu šūpļu dziesmu dzied.
(K. Apškrūma)

Kaut nekad vairs neatnāksi
Savā sētā ciemoties,
Tiem, kas tevi mīlējuši,
Tava gaisma līdzi ies.
(Z. Purvs)

Asaras kā vēlas lāses
Dvēselē līst un līst.
Mātes Mīlestība glāsta
Vakar, šodien, rīt.
Tā paliek mūsos -
Tai nāve netiek klāt.
(G. Ulmane)

Tāds dīvains klusums šodien priedēs,
Tur dzenis serdei laukā sāpi kaļ...
Bet brūci sirdī putnēns nesadziedēs,
Nav spēka dzīvību griezt atpakaļ.
(A. Vējāns)

Skumjām dvēsele pielīst
Pelēkās puteņu dienās...
(A. Zēbergs)

Ēna laba, ēna laba,
Kas ēnā maizi dos?
Māte laba, māte laba,
Kas mūžam māti dos?

Es izgāju no istabas
Zelta zvaigznes skatīties:
Zelta zvaigzne noskanēja,
Pie Dieviņa aiziedama.

Kad vakaram tavam neaust vairs rīts,
Kad mūžības gājiens tev iezvanīts,
Tad dvēsele brīva mūžībā iet,
Kur saule nekad vairs nenoriet.
(B. Senkēviča)

Ceļi tik īsi, bezgala īsi,
Garas, tik garas uz turieni kāpes.
Viena klusuma tagad būs vairāk,
Vienas nepārsāpamas sāpes.
(A. Skalbe)

Mani mīļie, es pie jums vēl būšu
Sniega pārslā, čukstā, rasas lāsē,
Saulē, vējos, dziesmās, jūsu mūžos:
Dzīve beidzas, mīlestība – nē.
(D. Legzdiņa)

Mirkļi kā laimes lāstekas pil,
Izkūst, pārvēršas vārdos
“Reiz bija”.
Plaukstā guļ mitrums,
Drūp sapņu pils.
(I. Bērsons)

Pār tevi smilšu klusums klāts,
Vien paliek atmiņas
Un tava mūža stāsts.
(J. Rūsiņš)

Mans slieksnis velti tavas kājas gaida
pār sevi pārkāpjam,
un manā istabā viens stūrīts klusi raud.
Viņš raud, kā pamests raud,-
bez asarām.
(Apsesdēls)

Es izeju tai gaismā,
Kur tālāk nav kur iet.
(I. Ziedonis)

Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums...
(Rainis)

Ceļi tik īsi, bezgala īsi,
Garas, tik garas uz turieni kāpnes.
Viena klusuma tagad būs vairāk.
(A. Skalbe)

No mūža kamola pa dzijai attinusi,
Iet tālus ceļus vecmāmuļas sirds.
(L. Vāczemnieks)

Uz mūžu mūžiem
Kāda dziesma irst.
(H. Heislers)

Cik grūti ticēt, ka nekad vairs dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt.
(G. Selga)

Šīs atmiņas ir saules gabaliņi,
kas visam mūžam nerimst gaismu dot.
(J. Silazars)

Kad pēdējais gājputns aizies
Būs jālido pašam…
Debesis nedrīkst atstāt tukšas.
(O. Vācietis)

Vairs manis neesot,
Ak, neticiet, es esmu.
Ar jums, starp jums,
Gan jūsu sirdīs, domās, atmiņās.
(I. Rudene)

Tavu dvēseli eņģeļi uz spārniem tur,
Ar mīļiem vārdiem lielo sāpi vieglāk bur.
Lai tavi mīļie var tālāk doties,
Par visu labo Tev pateicoties.
(B.Koknese)

Tik daudz vēl nepateiktā
No dzīvē izjustā,
Tik daudz vēl nepaveiktā
No mūžā cerētā.
(V. Kokle–Līviņa)

Pāri sirmām kapu priedēm
Pāršalc Tavas dzīves stāsts.
Pāri darbam, sāpēm, ilgām
Baltu, vieglu smilšu klāsts.
(M. Svīre)

Tikai tavā pavardā, māt,
Uguns tik silti degs,
Ka smiltis, pat smiltis aukstās
Nekad viņu neapsegs.
(I. Rudene)

Vēji pa laukiem staigā,
Aizmēž ar sniegu pēdas.
Kādreiz kur ziedonis gāja,
Tagad tur staigā bēdas.
(A. Zēbergs)

Tā jau katra gaita –
Vienmēr kaut kur stājas,
Zaļas, lekna velēnas pāri klājas...
Arī tās ir mājas – mūža mājas.
(M. Čaklais)

Košu ziedu, dziesmu klusu,
Nav ko citu dāvināt.
Vieglas smiltis, saldu dusu
Kapu kalnā, māmulīt.
(M. Ķempe)

Vedat mani dziedādami,
Nevedat raudādami;
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.

Tu saules ceļš un labā avots biji,
Kam rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
(K. Apškrūma)

Skaisti mani pavadiet,
Viegli mani viziniet
Pār baltajām smiltiņām,
Zaļajām skujiņām.

Ir katrs mūžs kā pērļu savērums,
Tas virknējas no dienām, nedienām,
Raibs priekos, sāpēs izaug palēnām,
Līdz pienāk rudens augļu savākums.
(A. Balodis)

Šī diena pēdējā, šis stars, ko saule dala.
Ir rimis viss, un tecēt stājies laiks.
Tu gana steidzies, darbi nu ir galā,
Un rāmu mieru ieguvis tavs vaigs.
(K. Apškrūma)

Bet kad pļāvējs atnāks pļaut,
Vārpa izirs vīļu vīlēs-
Būšu pelēks rudzu grauds
Guldīts tēvu zemes dzīlēs.
(A. Krūklis)

Uz ievu ziedēšanu viņa neatnāks,
Uz ābeļu un rožu – neatnāks,
Vairs ne uz kādiem ziediem viņa neatnāks,
Jo viņa visiem ziediem cauri ziedēs…
(O. Vācietis)

Neliedz atvadu stundā skaudrā,
Dziļās sērās liekt galvu mums!
Acis neraudās, sirds tomēr raudās,
Sirds ja neraudās, dvēsele skums.
(J. Osmanis)

Cik gājums garš-nav izmērīts,
Cik bagāts bijis tas-nav svērts.
Bet mūžs ir pateicības vērts.
(V. Kokle–Līviņa)

Es sajūtu, kā puķes aug un zied,
Un dziesmu sadzirdu, ko zeme dzied,
Caur bezgalību aiznesdama mani.
(E. Virza)

Šis ir tavs gājums,
To nevar noiet cits.
(O. Vācietis)

Aiz zemes malas noguls gurda diena,
Būs vakars vēls un zvaigžņu pilna nakts.
Bet mūsu vidū paliks tukša vieta,
Viens darba mūžs būs kapu smiltīm segts.
(J. Osmanis)

Klusums, Tevis vairs nav, tikai atmiņas...
(A. Gļauda)

Viss satīts nu kamolā ciešā,
Kur katrai dienai mezgls siets.
Tā pavediens tinies no dienas dienā,
Līdz mūžības slieksnis sniegts.
(M. Jansone)

Lai sapnis balts viņas dvēseli aijā,
Un klusais miers ar saviem spārniem sedz.
(N. Kalna)

Man šovakar ir tik smagi,
It kā būtu satumsis ceļš.
Ar dzeltenām lapām klāts ,
Ar lietus asarām pārpludināts.
(Ā. Elksne)

Uzpūš vējš un pārrauj sveces mūžu,
Aust diena un pārrauj zvaigznes mūžu,
Krīt zvaigznes un pārrauj cilvēka mūžu.
(M. Biguča)

Zinu dienu, zinu nakti,
To dieniņu nezināju;
To dieniņu nezināju,
Kad zūd mans augumiņš.

Tu arvien būsi šai pusē,
Tai gaismā, ko atstāji mums
Kaut arī sirds tava klusē,
Mums paliek šis mantojums.
(Ā. Elksne)

Pārtrūka dzīvības stīga,
Apklusa vārdi un balss.
Nakts iestājas bezgalīga,
Raudāja mākonis palss.
(L. Sāgameža- Nāgele)

Kā zars pie zara, vainagā kas sienas,
Tā mūža vainagu mums savīt māk
Gan dzīves nebaltās, gan baltās dienas,
Kas, tevi atminot, šķiet, runāt sāk…
(V. Rūja)

Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama;
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama.

Vien tikai savu mīlestību varam,
Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz,
Lai aizej Tu pa sniegpulksteņu staru,
Kur Tevi gaida mūžīgs dzīves rīts.
(K. Apškrūma)

Cik darbīgas, saudzīgas bija tev rokas,
Cik maiguma vārdu tev glabāja sirds…
(J. Tabūne)

Viss aizgājis- kas izdzīvots nu bij,
Nu dvēselīte debesīs sev jaunu ligzdu vij.
(J. Jaunsudrabiņš)

Nu laiks ir tai vietā aiziet,
tur - saulei pie rokas labās,
kur Dieviņš dvēseli manu
savā valstībā glabās.
(J. Kronenbergs)

Klusa paliek māja, sēta,
Klusa tēva istabiņa:
Nav vairs tēva mīļo soļu,
Nav vairs tēva padomiņa.

Pieplok zariem putni klusi,
Dienas vidū saule riet.
(Z. Purvs)

Mēs nezinām, kad, kurš vai kura
Kā nākamie mūs pametīs
Kā dzirksts no sūrā ugunskura,
Kas ir jau izdzisis gandrīz.

Mēs velti skumstam, velti minam
Šo mūža mīklu grūtāko.
Cik labi, ka tik vien mēs zinām,
Cik jāzin, – vairāk it neko.
(J. Osmanis)

Caur sniegotu rītu
Tu projām aizgāji klusi,
Savas baltās un nebaltās dienas
Mūža kamolā satinusi.
(Ā. Elksne)

Galā ir maiņa,
Galā ir darbi…
Noslēdzas gadi,
Skaisti un skarbi.
(J. Silazars)

Nav vairs ne ceļu, ne ilgu…
(P. Sils)

Un mana dvēsele ar meža šalkām
Te paliks, mirgojot ar rasu tīru,
Ar zvaigžņu ceļu meklētāju alkām,
Un visu to, ko aiziedams sev turēju par mīļu.
(A. Garančs)

Mīļš cilvēks aizgājis uz klusēšanas pusi,
Vien paliek atmiņas ar pateicības vārdiem.
(J. Rūsiņš)

Daudz darba stundu kopā nostaigājām,
Gan priekus, bēdas pratām kopā vīt.
Bet šodien mums no tevis jāatvadās,
Bez Tevis darba diena sāksies rīt.
(F. Bārda)

Akmens kalns nav sašķeļams,
Debes jums nav atvāžams,
Zelta gaismu neieliet
Dvēselēs, kad saule riet.
(K. Krūza)

Visa zied kaspsētiņa
Raibajiem ziediņiem;
Tur guļ cimdu adītājas,
Tur ozolu cirtējiņi.

Kam, vējiņ, tu nolauzi
Zaļoksnēju ozoliņu.
Kam, saulīte, tu paņēmi
Mīlamo bāleliņu.

Aiz tevis dzīvība un gaisma paliek,
Un piemiņa kā saules zieds.
(J. Silazars)

Tava mīļa māmulīte
Mūža miegu aizmigusi,
Apklusuši silti vārdi,
Neteiks labu padomiņu.

Mūža vakars krēslas spārniem
Tumsu auž un zvaigznes dedz.
Un pār gadiem aizgājušiem
Lielais miers nu sagšu sedz.
(Z. Purvs)

Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.
(O. Lisovska)

Tu būsi debesīs, zemē,
Tu vējā un saulē.
Tu savējo sirdīs,
Tie tevi neaizmirsīs.
(V. Kokle–Līviņa)

Izturi, dvēselīt,
Izturi!
Vēl šodien pār tevi
Debesis raudās.
Rīt - pelēki mākoņi
Šķirsies un
Sirds ar debesīm sarunāsies.
(V. Gune)

Skaistākos ziedus tev noplūktu dārzā,
Mīļākos vārdus tev sacītu vēl,
Ja tu šai vakarā, klusā un vēlā,
Atnāktu vēl ar mums parunāt.
(Ā. Elksne)

Paliek balta ziedu taka,
Rudens zelts zem kājām bērts,
Un no dziļās laimes akas
Pasmelts tik, cik atvēlēts.
(M. Jansone)

Mana zvaigzne ir tik maziņa,
ka nevaru to tev parādīt...
Tu naktī raudzīsies zvaigznēs,
bet es taču dzīvošu vienā no tām.
(A. de Sent Ekziperī)

Noriet saule vakarā,
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa,
Baltā smilšu kalniņā.

Nokaisiet man celiņu
Smalkajām smiltiņām,
Uguntiņu dedziniet
Visās vaska svecītēs.

Tālumā aiziedams,
Tu atstāj mums savu tuvumu.
(J. Osmanis)

Reiz pienāk diena, nelūgta un skarba,
Kad dziļi, dziļi daudziem sirdis sāp.
(O. Skuja)

Kļūst dzīves siltums par sveci,
kas gaismu ir beigusi liet,
Mīļš cilvēks pa sniegotu taku,
Kad projām mūžībā iet.
(K. Apškrūma)

Kad acs ar asarām pielijusi,
Nāc, Dievs, mums mieru sirdī liet.
(A. Lūsis)

Virs galvas priedes
Teic vārdus dziesmai
Iesāktai un nepabeigtai,
Teic ardievas dzīvei – aizejošai.
(A. Skujiņa)

Aizgāja tālāk pār laukiem,
Kur rudzus kā gaismu sēja,
Gribēja vārpu līdz paņemt,
Roka noslīga... nevarēja.
(A. Rancāne)

Aiziet saule vakarā,
Nomirst mana māmuliņa;
Saulīt balta gan uzlēca,
Māmulīte neatnāca.

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Tas izplēn un pazūd, un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd - tas paliek un mirdz.
(V. Egle)

Tik ļoti sāp
Ka elpa aizraujas
Un izzūd sirds no plaukstas
Neredzamā
Tumsā
Bēgot.
(I. Andranova)

Zelta rudens zelta pārslas bārsta,
Zelta mūžs ar darbu vainagots,
Visiem mums no Jūsu dienu pūra
Ir pa kādai riekšaviņai dots.
(V. Zēberga)

Es visu atstāju jums-
Savas skumjas un prieku, kas bijis,
Savu darbu un domas,
Kas kopā šai dzīvē ar jums
Kā raibs dzīpars vijies.
(V. Kokle–Līviņa)

Ziemeli, pieklusti šobrīd mazliet,
Balts cilvēks uz baltu mūžību iet.
(V. Aizupe)

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu
Nav nākotnes, ir tikai vēju balss.
Un kādai mīļai, labai sirdij
Nekad vairs nesāpēs, ne arī sals.
(N. Dzirkale)

Raud sveces, raud…
Tās sadedzina dienu.
(K. Apškrūma)

Paldies tev, māt, par tavām mīļām rokām,
Par silto pagalvi, ko tu man klāji,
Paldies tev, māt, par tavām stiprām rokām,
Par vārdiem labajiem ar kuriem modināji.
(J. Osmanis)

Izturi, dvēselīt,
Izturi!
Vēl šodien
Tavas debesis raudās.
Rīt tajās
Šūposies saulīte
Līgotnēs gaiši gaišās.
Bet varbūt rīt
Tu smaidīsi,
Eņģeļu gaismas
Apmirdzēta.
(M. Šnē)

Reiz nozied viss, kam dzīves krāšņums dots,
Tik paliek mūžs ar darbiem vainagots.
(K. Sausnītis)

Laiks apstājas ar skarbu piesitienu,
Nav nākotnes, ir tikai vēju balss…
(N. Dzirkale)

Kas smagāks vēl var būt,
Pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to,
Kas sirdij tuvs un dārgs.
(I. Lasmanis)

Pļava dvesmos kā senāk
un svelmainā saulē sils,
Tik kapkalnā pār kādu mūžu
plauks ziediņš zils.
(A. Balodis)

307.lv datubāzē atrasti 529 pantiņi

Iesniegt līdzjūtību citos laikrakstos


“Auseklis”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Auseklis
“Rīgas Apriņķa Avīze”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rīgas Apriņķa Avīze
“Kurzemes Vārds”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Kurzemes Vārds
“Kurzemnieks”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Kurzemnieks
“Druva”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Druva
“Liesma”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Liesma
“Vietējā Latgales Avīze”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Vietējā Latgales Avīze
“Ogres Vēstis”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ogres Vēstis
“Rēzeknes Vēstis”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rēzeknes Vēstis
“Rezeknenskije vesti” krievu valodā		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rezeknenskije vesti
“Bauskas Dzīve”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Bauskas Dzīve
“Neatkarīgās Tukuma Ziņas”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Neatkarīgās Tukuma Ziņas
“Ziemeļlatvija”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ziemeļlatvija
“Dzirkstele”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Dzirkstele
“Zemgales Ziņas”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Zemgales Ziņas
“Latgales Laiks”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Latgales Laiks
“Staburags”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Staburags
“Ezerzeme”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ezerzeme
“Эзерземе” krievu valodā		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Эзерземе
“Vaduguns”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Vaduguns
“Stars”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Stars
“Talsu Vēstis”		P O T C P S S	Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Talsu Vēstis