Iesniegt līdzjūtību laikrakstos

Izvēlieties līdzjūtības vārdus / līdzjūtības tekstu

Līdzjūtības pantiņi

Tu – saules ceļš
un labā avots biji,
kam, rimstot tecēt,
mūsu sirdīs paliek
joprojām mīlestības
vilnis balts.
Cik grūti ticēt, ka nekad vairs dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt.
Pēkšņi saule nokritusi bezdibenī.
Lakstīgalas stikla acīm un aizsalušām balsīm...
Tukša paliek māja, sēta,
Klusa paliek istabiņa.
Nu laiks ir tai vietā aiziet,
tur - saulei pie rokas labās,
kur Dieviņš dvēseli manu
savā valstībā glabās.
Zeme deva, zeme ņēma,
Zeme visu nepaņēma.
Labi darbi, mīļi vārdi –
Tie palika šai saulē.
Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.
...trīs saujas vasaras, Dzimtenes vasaras
dodiet man līdzi, kad šī saule riet...
Es jau neaizeju,
Es vienmēr būšu putenī, bērzos,
Zvaigznēs un bērnos savos.
Te paliek pagalms, manu soļu vīts
Un puķe, kam es sauli dāvājusi.
Šķiet, arī darbs ir beidzot padarīts,
Kur mīlot, sevi esmu izteikusi.
Smilšu kalnā zem dzīvības priedēm
Nu darbi, rūpes un vasaras dus.
Tikai klusa sāpe sirdī,
Ilgi vēl pēc tevis sauks.
Un atmiņas ziedēs ap viņu
Baltas kā ābeles.
Ziemeli, pieklusti šobrīd mazliet,
Balts cilvēks uz baltu mūžību iet.
Tā ir māmuļas galva
balta kā bērzu tāsis,
tā ir māmuļas laime
skaidra kā lietus lāses...
Tavas rokas caur mūžību jūtu,
Tavas rūpes joprojām man klāt,
Viss šai pasaulē niecīgs un zūdošs,
Tava mīla vien nepazūd, māt!
Gan sāpju dienas, gan saules rīts,
It viss tiek klusi zemē tīts.
Aiz tevis dzīvība un gaisma paliek
Un atmiņas kā krāšņs zieds.
Daudz tu atstāji, aizejot baltajā kalnā,
Maz sev paņēmi smiltāja klusumā līdz.
Manī dziļi paslēptos dārzos
naktīs kliedz naktsputni
skumjām un sāpīgām balsīm...
Saltu rītu tu aizgāji projām klusi.
Tāda mīļa, balta zem gadu nastas nogurusi.
Tik daudz vēl nepateiktā
No dzīvē izjustā,
Tik daudz vēl nepaveiktā
No mūžā cerētā.
Tikai atmiņas klusas
Kā mīļi un zināmi soļi
Palicējiem visu mūžu skan blakus.
Ar bērniem, mazbērniem
Un padarītiem darbiem
Tu paliec šai saulē un mūžībā.
Ar plaukstošiem bērziem atnāca vēji,
Ar plaukstošām cerībām aizgāja sirds.
Kas bijis reiz,
Tas nebūs vairs nekad,
Tas pavasars…
Tas brūkleņzieds…
Tas cilvēks…
Caur lietiem un puteņiem
Izbridis – piekusis,
Prieku, darba mīlestību atdevis – aizmidzis.
Vien tikai savu mīlestību varam,
Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz,
Lai aizej Tu pa sniegpulksteņu staru,
Kur Tevi gaida mūžīgs dzīves rīts.
Kur nu liksim siltos vārdus,
Ko tev teicām, māt,
Ja tu tagad klusi, klusi
Aizej projām – mūžībā?
Mūža vakars krēslas spārniem
Tumsu auž un zvaigznes dedz.
Un pār gadiem aizgājušiem
Lielais miers nu sagšu sedz.
Tuva cilvēka aiziešana
Ir kā zibens spēriens.
Tuva cilvēka aiziešana –
Melns purva rāvas dzēriens.

Tuva cilvēka aiziešana
Liek likteņa svaros svērties.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek rudens debesīs vērties.
No mūža kamola pa dzijai attinusi,
Iet tālus ceļus vecmāmuļas sirds.
Saņem, labā zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.
Kūko, sila dzeguzīte,
Tu kūkoji, es raudāju:
Tev pietrūka zaļa koka,
Man pietrūka bāleliņa.
Katram tikai laika sprīdi dāvā mūžība,
Vairāk nekā.
Lēna, lēna šodien gaita,
Neatnākšu ciemos rīt.
Pāri mīlai, pāri sapņiem
Dzimtās zemes smiltis krīt.
Dzied tālā dārzā putns,
Tas tevi vārdā sauc,
Tas paņem tavu sirdi
Un tālu projām trauc.
Virs galvas priedes
Teic vārdus dziesmai
Iesāktai un nepabeigtai,
Teic ardievas dzīvei – aizejošai.
Kas smagāks vēl var būt,
Pa dzīves taku ejot,
Kā atdot zemei to,
Kas sirdij tuvs un dārgs.
Katram skrejceļam,
Ko veicam savā dzīvē,
Ir taisne pēdējā, un – tas ir viss,
Paliek zeme,
Draugi, mīlestība,
Un priedēs vējš, no ceļa piekusis.
Pāri sirmām kapu priedēm
Pāršalc Tavas dzīves stāsts.
Pāri darbam, sāpēm, ilgām
Baltu, vieglu smilšu klāsts.
Lai tev dzimtās zemes vēji
Klusu miera dziesmu dzied...
Nebūtībā aiziedams,
Tu atstāj mums skaidro būtību,
Avota lāses jūtību,
Liesmas degsmi, savu sūtību.
Ilgu mūžu nodzīvoju,
Daudz darbiņu padarīju;
Lai nu viegli zemes māte
Pārklāj savu paladziņu.
Aiziet var, bet nemūžam tik tālu,
Lai caur ziediem un puteņu vāliem
Neskanētu atmiņu balss.
Gaisma nodzisa –
Tava pasaule apklusa.
Ar mūžiem tāpat kā ar svecēm –
Deg, kamēr nenopūš vējš.
Tukša paliek lauku sēta,
Klusa paliek istabiņa.
Apklusuši tēva soļi,
Nav vairs tēva padomiņa.
Cik darbīgas, saudzīgas bija tev rokas,
Cik maiguma vārdu tev glabāja sirds…
Nepūšat auksti vēji,
Lai guļ mana māmuliņa.
Visi koki līdumā,
Ābelītes vien navaid;
Visi radi istabā,
Māmuliņas vien navaid.
Mana zvaigzne ir tik maziņa,
ka nevaru to tev parādīt...
Tu naktī raudzīsies zvaigznēs,
bet es taču dzīvošu vienā no tām.
Neliedz atvadu stundā skaudrā,
Dziļās sērās liekt galvu mums!
Acis neraudās, sirds tomēr raudās,
Sirds ja neraudās, dvēsele skums.
Baltie bērzi, šalciet klusi,
Sveiciet tālos apvāršņus.
Tēva sirds ir aprimusi,
Čaklās rokas mierā dus.
Tu, mīļo tēt, nu projām aizej klusi
Tai ceļā pēdējā, no kura nepārnāk.
…tajās lapās, ko mūžības vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs…
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu kā mani koki zied.
Veļu laikā veļu ceļu saltu
Nolēmusi māmulīte iet,
Atstājot kā mežābeli baltu
Mūžu, lai tas bērnos tālāk zied.
Tu esi vienvienīga,
Kas vienreiz tik var būt,
Tu aiziedama paliec,
Kā gaismu tevi jūt.
Sēd Laimiņa gaidīdama
Pašā skujas galiņā,
Uguntiņu dedzināja
Divās vaska svecītēs.
Laiks apstājas ar skarbu piesitienu,
Nav nākotnes, ir tikai vēju balss…
Ceļi tik īsi, bezgala īsi,
Garas, tik garas uz turieni kāpes.
Viena klusuma tagad būs vairāk,
Vienas nepārsāpamas sāpes.
Vējš pieklauvē ar tumsas spārnu,
Dziest gaisma – klusums mūžu sedz.
Pieminam cilvēku.
Izrādās – viņa vairs nav.
Viņš ir aizgājis.
Projām aizgājis jau.
(..)
Liktenis steidzīgi Dzīves grāmatu šķir.
Ko cilvēki piemin,
Tas vēl starp dzīvajiem ir.
Ja nākas kaut ko ļoti tuvu zaudēt.
Tad nākas gluži cilvēcīgi skumt.
Es sev paņemšu
līdzi vien saujiņu baltā vēja,
Ap saknēm to vīšu.
Tur dziļi jau vēja nav…
Un atstāšu elpu
uz palodzes, tur, tai grāmatā, rau…
Es akmenī, puķē un papīra lapā būšu.
Sev paņemšu līdzi vien
saujiņu balta vēja.
Bet tieši šīs saujas jums pietrūks…
Kā lauzti zari rokas klēpī krīt,
Nav mīļo plecu, ap ko viņas vīt.
Reiz nokaltīs raudošais bērzs,
Kas pāri kapam līkst sērs,
Kādai mūžīgai piemiņai stādīts.
Laiks ir un paliks vienmēr
Vienīgais lieluma mērs.
Bet lapa plaukstot augšup stīdz
Un vīstot krīt uz leju.
Es arī- vienai lapai līdz
To pašu ceļu eju.
Nu tikai patiesība viena
Vairs dzīvot turpinās ar mums,
Ka māmuļa bij saules diena
Un mīlestības starojums.
Ir katrs mūžs kā pērļu savērums,
Tas virknējas no dienām, nedienām,
Raibs priekos, sāpēs izaug palēnām,
Līdz pienāk rudens augļu savākums.
Tava dzīvība bija
Kā ķirsītis ziedos balts,
Nu, tumsas roku nolauzts,
Tas mūžības vējos šalc.
Dziļš skarbums ir tādai stundai,
Kad cilvēks un ziedi mirst…
Izturi, dvēselīt, izturi!
Vēl šodien Tavas debesis raudās.
Rīt tajās šūposies saulīte
Līgotnēs gaiši gaišās...
Rītam cerība, dienai darbs,
vakaram miers, naktij miegs-
nāvei viss.
Pāri jumtiem gāju putni skries
Un uz pavasara dzīrēm trauksies.
Jautri tie pēc Tevis sasauksies,
Bet Tu klusēsi un neatsauksies.
Cik maza sēkla-
bet cik liels ir koks!
Cik īss ir mūžs-
Cik daudz var tajā gūt,
ja mazai sēklai
ieliek sirdi līdz!
Ziedu kalna galā
Noraudzīšos dienām,
Nepalikšu malā –
Nepalikt man vienam.
Ir pēdējais mūža cēliens beidzies,
Ar dzērvju kāsi uz debesīm steidzies.
Tāds dīvains klusums šodien priedēs,
Tur dzenis serdei laukā sāpi kaļ...
Tavs vārds ir dzīvs,
Un saviem bērniem
Atmiņā tu dzīva.
Katrs sava liktens ziņā,
Viens vien mūžs mums katram dots.
Liktenis steidzīgi Dzīves grāmatu šķir.
Ko cilvēki piemin,
Tas vēl starp dzīvajiem ir.
Bet kad pļāvējs atnāks pļaut,
Vārpa izirs vīļu vīlēs-
būšu pelēks rudzu grauds
Guldīts tēvu zemes dzīlēs.
Es tajā dzērvju kāsī,
Kas debesu pļavās zaro,
Es - tajā rasas lāsē,
Kas asterēs novakaro.
Es - tajā saulespuķē,
Kur vasaras dvēselei mājas,
Ar krītošu lapu smaržu
Jūs atvadās uzrunāju.
Jau atkal viena zvaigzne
Tur augšā šonakt dziest.
Sirds, visu atdevusi,
Beidz priecāties, beidz ciest.
Runājiet ar mani klusi,
Saudzīgāk kā citu dienu:
Šodien sirds man palikusi
Smagāka par sāpi vienu.
Un mana dvēsele ar meža šalkām
Te paliks, mirgojot ar rasu tīru,
Ar zvaigžņu ceļu meklētāju alkām,
Un visu to, ko aiziedams sev turēju par mīļu.
Dusi saldi, mīļo tētiņ,
Mūža miegs lai tev ir salds.
Auklēs tevi rasas rīti,
Ziedi klās un sniedziņš balts.
To melno sāpi svešam neizstāstīt,
To bēdu nepacelt, kas sirdi spiež.
Bet reizēm, kaut grūti to saprast,
Viss vienā mirklī var irt.
Dārgā, labā, nesavtīgā sirds,
Visus mūs Tavs mīļums kādreiz skāris!
Nāve nevar mūs no Tevis šķirt-
Staro mīlestība mūža dārzam pāri.
Viena es dusēšu saldi,
Ne vairs jauna, ne veca,
Uz ziedošās mūžības pleca.
Aiz tevis dzīvība un gaisma paliek,
Un piemiņa kā saules zieds.
Cilvēka dzīvei ir zvaigznes gājums-
Tā iemirdzas un nodziest,
Paliek klusums, neizteikti vārdi...
No dziesmas es biju paņemts,
par dziesmu man jāpaliek,
sadedziniet reiz mani
un dziesmā izkaisiet –
no dziesmas, kas ir mana zeme,
Dzimtene, ļaudis šie,
jūs paņēmāt kādreiz mani,
nu atpakaļ atlieciet.
Zaudējums nav nekas cits kā pārmaiņa.
Par to priecājas Visuma daba, saskaņā ar kuru viss notiek,
no laika gala tā ir noticis un mūžīgi tā būs.
Aiz laikiem, aiz mūžības senas,
Sauc nebeidzams sapņu ceļš kluss,
Un ceļā šai nebūs vairs bēdu,
Lai dvēsele dziesmu tev dzied.
Viņš aiziet atvieglots un brīvs,
kur viņu gaida mūža mājas.
Šeit brīdi atdusas – kā dzīvs
zem ziedu segas, smaržu šūpās.
Mūsu māja nepaliek tukša.
Tur tauriņi ziemo.
Un trauslos puteņa sapņos
Pie viņiem puķes nāk ciemos.
Vientuļā mežā, kur reti dun gājēju soļi,
Iemaldās ceļinieks vēls, vai ogotājs vecs,
Aizmirstā kapsētā, grodi kur sabirst un oļi,
Noslēdzas mūžs tev, nu smiltis tevi sedz.
Jā, no tālumiem
Tikai šis tālums
Vistālākais,
Tikai pēc šķiršanās šīs
Nekad vairs tikšanās nav.
Klusu, klusu nu uz dusu,
Ne vairs grūti, ne vairs sāp.
Tavu dvēseli eņģeļi uz spārniem tur,
Ar mīļiem vārdiem lielo sāpi vieglāk bur.
Lai tavi mīļie var tālāk doties,
Par visu labo Tev pateicoties.
Tāda tu esi, rudens diena,
Bērzu loki,- un vētrām līdz
Atkal aizlido lapa viena.
Kluss starojums no mātes.
Klusums tīrs.
Te neejiet,
Te - viņa ziedējusi.
Viss satīts nu kamolā ciešā,
Kur katrai dienai mezgls siets.
Tā pavediens tinies no dienas dienā,
Līdz mūžības slieksnis sniegts.
No atmiņām paliek tik starojums maigs,
Tā kā liedagā saulrieta pēdas.
Turp, kur tu aiziesit, apstāsies laiks,
Norims sāpe, rūpes un bēdas.
Krastā koki mieg, čaukstot lapas snieg
Salnas sirmotā smilgājā,
Un, kad dzērves iet, - liekas zvaigznes dzied
Tavā tālumā zilgajā.
Rokas, kas mīlēja darbu, gurušas,
Sirds, kas vēlēja labu, nu atdusas.
Ne tavi soļi skan, ne balss,
Kaut velti – sirds arvien vēl gaida.
Tu - saules ceļš un labā avots biji,
Kam, rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
Vairs neiešu pa sila sūnu taku,
Neglāstīšu bērza tāsi balto.
Vien egļu zaru nolieciet man blakus,
Lai vieglāk ir, lai nejūt zemes elpu saltu.
Ziediņus zilos
Vainagā vīšu,
Daudz mīļu vārdu
Tajā ierakstīšu.
Pie tevis iešu, tēt, ar ziediem baltiem,
Kad vasara tos bagātīgi sniegs,
Ar egļu zariem sniegotiem un saltiem,
Kad ziema smaržojošās puķes liegs.
Atstājiet mani šai pusē,
Kur zvaigznes augustā krīt!
Kur iešalko vēji un klusē,
Kad mēness aiz mākoņiem slīd.
Pār tevi smilšu klusums klāts,
Vien paliek atmiņas
Un tava mūža stāsts.
Tuva cilvēka aiziešana
Ir kā zibens spēriens.
Tuva cilvēka aiziešana –
Melns purva rāvas dzēriens.
Dārzā novīst zieds pēc zieda,
Cilvēks aiziet viņiem līdz.
Un bezgala skumjš un vientuļš
Kādā mājā atnāk rīts.
Klusums, Tevis vairs nav, tikai atmiņas...
Es dzirdu saucienu uz mājām iet,
Kad zvaigznes laipni manim pretī staro
Kad stundas nemanāmiem soļiem iet,
Un sirds no malas savu dzīvi vēro.
Ir dzīve pārtrūkusi,
Tik daudz vēl alka sirds un prāts.
...Bet māte raidīs
Savas baltās domas
Un savus padomus
Vēl ilgi sūtīs šurp,
Līdz brīdim tam,
Kad reiz pēc gariem gadiem
Pēc darbiem padarītiem
Saposīšos turp.
Klusa paliek māja, sēta,
Klusa tēva istabiņa:
Nav vairs tēva mīļo soļu,
Nav vairs tēva padomiņa.
Paliks dzīvības vidū tavs darbīgais gājums,
Jo tik auglīgu mūžu jau neizdzēš riets,
Un caur kokiem un bērniem būs turpinājums
Tai saulainai gaitai, ko beidzi tu iet.
Naksniņā neredzēju,
Kad nomira māmuliņa;
Tagad redzu māmuliņu,
Pa kalniņu aizvedam.
Teku, teku, nepanāku,
Saucu, saucu, nesasaucu.
Kaut nekad vairs neatnāksi
Savā sētā ciemoties,
Tiem, kas tevi mīlējuši,
Tava gaisma līdzi ies.
Izturi, dvēselīt,
Izturi!
Vēl šodien
Tavas debesis raudās.
Rīt tajās
Šūposies saulīte
Līgotnēs gaiši gaišās.
Bet varbūt rīt
Tu smaidīsi,
Eņģeļu gaismas
Apmirdzēta.
Pārtrūka stīga, apklusa dziesma,
Apdzisa zvaigznes, saira sapņi,
Viss tas notika pēkšņi un strauji,
Pielija sāpju un asaru trauks.
Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama;
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama.
Tavi vārdi, mīļais, dzīvos tālāk,
Kokos šalks, par putnu balsīm kļūs.
Neapklusīs nebūtības gālēs,
Kamēr dzīvība uz zemes būs.
Pierimst soļi, klusē doma,
Neskan mīļās mātes balss.
Tikai klusa sāpe sirdī
Ilgi vēl pēc viņas sauks.
Kad acs ar asarām pielijusi,
Nāc, Dievs, mums mieru sirdī liet.
Tu aizej sniegos baltos,
Uz kokiem baltas ēnas krīt,
Un vēji klusinātos altos
Tev klusu šūpļu dziesmu dzied.
Visa dzīve ir kāpšana kalnā,
kura virsotni mēs nepazīstam,
jo tie, kas reiz to sasnieguši,
neatgriežas.
Māmuliņ, par tavu mūžu
Šodien klusi paldies sakām.
Vēji pa laukiem staigā,
Aizmēž ar sniegu pēdas.
Kādreiz kur ziedonis gāja,
Tagad tur staigā bēdas.
Kā brīnumsvecīte es izdzisīšu,
Kad pieskāries būs likteņpirksts,
Bet ļoti gribas, lai aiz manis paliek
Kaut viena tumsai neatdota dzirksts.
Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs bez skaļuma ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot!
Tā kā akmens pēc rieta
Vēl siltumu glabā,
Sapņus, mīlu un atmiņas saglabā sirds.
Nu mūžs ir noslēdzies,
Stāv ozols pagalmā un skatās,
Kā aiziet tēvs caur vārtiem
Savās mūža takās.
Mēs velti skumstam, velti minam
Šo mūža mīklu grūtāko.
Cik labi, ka tik vien mēs zinām,
Cik jāzin, – vairāk it neko.
Caur lietiem un puteņiem
izbridusi – piekususi,
Prieku, darba mīlestību
atdevusi – aizmigusi.
Aiztecēja mans mūžiņis
Kā dzīparu kamolīts;
Te satinu savas dienas,
Ij baltās, nebaltās.
... Aizdimd gadi. Uzdzirkst zvaigznes.
Tavas dziesmas dzīvo.
Mūs no Tavām labām dziesmām
Neviens neatbrīvo.
Tavas dziesmas dzīvo.
Mēs nezinām, kad, kurš vai kura
Kā nākamie mūs pametīs
Kā dzirksts no sūrā ugunskura,
Kas ir jau izdzisis gandrīz.

Mēs velti skumstam, velti minam
Šo mūža mīklu grūtāko.
Cik labi, ka tik vien mēs zinām,
Cik jāzin, – vairāk it neko.
Pēdējais sniegs:
Tie ir marta puteņi logā
Un gaistoši ziedi uz stikliem.
Tas ir balts klusums
Un miers ceļa galā…
Mūsu laiks ir tik īss –
Mūžu vēji šalc apkārt un pāri.
Kas gan zina to brīdi,
Kad atskanēs likteņa balss?
Guli mana māmuliņa,
Viegli smilšu kalniņā;
Tu miedziņa negulēji
Mani mazu auklēdama.
Liepiņ, tavu kuplumiņu
Līdz pašai zemītei;
Māmiņ, tavu labumiņu
Līdz mūžiņa galiņam.
Kāds pārpratums! Un neparasta steiga!
Vēl tik daudz rītausmās tev jāieskatās bij!
Es izgāju no istabas
Zelta zvaigznes skatīties:
Zelta zvaigzne noskanēja,
Pie Dieviņa aiziedama.
Mēs brīdi ceļojām šai dzīvē kopā,
Nu mūža mājās iegāji tu viens,
Jo ir kāds pāri mums,
Kam cieši iegulst rokā kā stīga zeltīta
Ik dzīves pavediens.
Cik tukšs un kluss nu kaktiņš, māt,
Kurš varēs Tavā vietā stāt,
Kurš grūtā brīdī pienāks klāt?
Neviens tik tuvs vairs nebūs, māt.
Viens otram tikai uz laiku.
Kā sniega pārsliņas matos,
Kā laipiņas pāri upēm.
Mēs iedoti tikai uz laiku...
Vai tā arī nav ar cilvēku?
Mēs jūtam viņa pieskārienu,
mēs esam gluži tuvu ar viņu kopā,
bet mēs tik maz par viņu zinām,
no tumsas viņš ielido,
tumsā aizlido
un īsu brīdi vēl paliek mūsu atmiņā.
Tu būsi debesīs, zemē,
Tu vējā un saulē.
Tu savējo sirdīs,
Tie tevi neaizmirsīs.
Laiks šovakar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
Mums paliek sirdī Tavi saules vārdi
Un mīlestība, kura neaiziet.
Un tikai rudens ziedā
Vēl bites dziesma skan.
Tas, ko tev nepateicu
Un ko tu teiktu man.
Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti,
Lai nu mīļi Zemes māte
Pārklāj savu seģenīti.
Ar tevi, Zemes dzīvais spēks,
Mans ceļš ir gājis visu mūžu,
Nu, tavā drošā klēpī slēgts
No katras sāpes paglābts būšu.
Par vienu cilvēku tuvāko
Tev tagad mazāk būs.
Sirds zaudēto
Līdz mūža galam neatgūs.
Vismīļākais ir mātes vārds,
Kas atdus zemes klēpī vēsā.
Tā ir māte – tik skaidra kā diena,
Mīlas gaismā pār mūžiem kas kvēl.
Tā ir māte, kas katram ir viena,
Kuru zaudējot īsti kļūst žēl.
Skan tava šūpļa dziesma krūtīs.
Tā katrā dzīves solī man ir klāt,
Skan priekos, bēdās, kad ir grūti,
Skan sirdī man, ak, mīļā, labā māt...
Es neatstāšu tev zeltu.
Lai paliek tev pūrā iezvanīts zvans
Un cīruļa dziesma maiga.
Es vēl gribēju Tevi satikt
uz zilo lupīnu ceļa
un viņu smailēs saspraust
mūsu melleņu dienas.
Es vēl gribēju palīst
zem lielās egles
un kopā ar Tevi
lasīt pagājušos gadus
kā čiekurus,
pasēdēt brīdi
uz Daugavas akmens.
Tie savādi skumīgie mirkļi…
Tad palīdzēt var tikai viens,
Ja kādu atmiņu gaišu
Tu savā dvēselē sien.
Klusuma putns
Nolaižas uz zara.
Iestājas nakts.
Jel neraudiet – mans sāpju ceļš ir galā,
Es upei melnajai nu pāri jau.
Drīz dusēšu es kalnā, aizmigušo salā,
Kur ciešanu un sāpju vairāk nav.
Egles dvēseli sasildīs,
Būs tai zemzemē silti,
Veļu laikā līdz mīļajiem
Iešu pa egļu tiltu.
Mums dzīvē, māmiņ, pietrūks Tevis
Un ceļa nebūs, kurā tikties ļauts.
Tāda ir dzīve:
upes plūst, saule mostas un riet.
Ikvienu Dievs savā laikā iezīmē
un ceļu, pa kuru lemts iet...
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš
devis Savu vienpiedzimušo Dēlu,
lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu,
bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
Es pametu rūpes,
Lai aizietu tālē,
Lai ziedētu puķēs
Un zaļotu zālē.
Caur pirkstiem smiltis birst,
Viss aizrit projām, irst -
Vējš, ziedu smaržas, glāsts.
Tā beidzas katras dzīves stāsts.
Ir sāpe, kas sirdī,
Ir sāpe, kas zemē,
Ir sāpe, kas debesīs
Kliedz.
Domas sāp. Un neatstājas.
Domām šonakt gala nav.
Akli logi. Tukša māja.
Tumsā balta svece raud.
Mūža vilciens pa gadskārtu sliedēm
Norimis traukties un palicis kluss,
Smilšu kalnā zem dzīvības priedēm
Nu darbi, rūpes un vasaras dus.
Ir skumjas, kas acīs asaras rieš,
Ir atmiņas, kas visu dzīvi silda.
Tev zeme, atdodu es sevi visu.
Vien saknes atstāju,
Lai izdzen jaunu asnu.
Dieviņš deva, zeme ņēma,
Zeme visu nepaņēma,
Mīļi vārdi, labi darbi,
Tie palika šai saulē.
(Tautasdziesma)
Mīļš cilvēks aizgājis,
Uz klusēšanas pusi.
Viss aizgājis, kas izdzīvots un bijis
Vien paliek atmiņas ar mīlestības vārdiem.
Nu dvēselīte debesīs sev jaunu ligzdu vij.
Šis ir tavs gājums,
To nevar noiet cits.
Zinu dienu, zinu nakti,
To dieniņu nezināju;
To dieniņu nezināju,
Kad zūd mans augumiņš.
Kā negribas ticēt,
Ka cilvēks var tā-
No gaišas dienas aiziet mūžībā.
Tu gadus mēroji ar darbu,
Ko krietni paveikt bij Tavs gods.
Ar sirsnību un klusu rūpi,
Ko allaž centies citiem dot.
Kļūst dzīvības siltums par sveci,
Kas gaismu ir beigusi liet.
Mīļš cilvēks
Kad projām
Mūžībā iet.
Gaiša ceļa sargātāja
Tu mums biji, māmulīt,
Nu Tev pārklāj kapu priede,
Vēsu smilšu paladziņ.
Un neteiktie labie vārdi
Par vēlu sadeg kā čuksts:
Nevienam neprasot, stājas
Tās sirdis, kas pasaulei pukst.
Vēl negribas ticēt. Joprojām
Dzīvie vārdi pār tumsību žilbst.
Ja esmu kā vējš, kas ābeļzaros žūžo,
Ja savu staru lieku saulei klāt,
Tad tikai tāpēc, ka tu manam mūžam
no sirds reiz lauzi ceļa maizi, māt.
Vai, mīļo tēt, tu nevari pa zvaigžņu logu
Sniegt tagad pretī savu stipro roku man? -
Pa zemes leju ejot, bieži pagurst soļi,
Un dziļi, dziļi sirdī sāpju bites san...
…varam skaitīt un pārskaitīt
un sajust, kā garām skrien dienas –
pēc vasaras smaržojošas,
un dzirdēt, ka naktis
kā sudraba dālderi krīt.
Vēl es varu jums novēlēt pūku,
Kuru vējš man gar deniņiem nes.
Un pa reizei caur mākoņu lūku
Sauju pārslu jums nobēršu es.
Daudz darba stundu kopā nostaigājām,
Gan prieku mēs, gan bēdas pratām kopa vīt,
Bet šodien mums no Tevis jāatvadās.
... Viss šai pasaulē niecīgs un zūdošs,
Tava mīla vien nepazūd, māt!
Viss aizgājis- kas izdzīvots nu bij,
Nu dvēselīte debesīs sev jaunu ligzdu vij.
Ardievu, māmiņ, galā tava cīņa.
Tavs bezgalīgo darba dienu mūžs.
Atstājiet mani šai vietā,
Kur bērzi un vītoli plaukst,
Kur pļavas izsmaržo rietā,
Kur gājputni rudeņos sauks!

Atstājiet mani šai pusē,
Kur zvaigznes augustā krīt!
Kur iešalko vēji un klusē,
Kad mēness aiz mākoņiem slīd.
Gribēju tālajos laukos vēl iet,
Klausīties dziesmas, ko ziedonis dzied,
Zilajos viļņos uz jūras vēl būt,
Sirds, lai tev brīvības sveicienu jūt-
Satumsa nakts, satumsa nakts...
Ļaut skaņai izskanēt,
Ļaut sāpei izsāpēt,
Ļaut upei aiztecēt,
Ļaut...
Es aizeju, kaut viss te ļoti patīk
Un gribētos vēl ilgi, ilgi būt,
Varbūt tur brīnumu var satikt,
Ko te man dzīve neatļāva gūt.
Mans slieksnis velti tavas kājas gaida
pār sevi pārkāpjam,
un manā istabā viens stūrīts klusi raud.
Viņš raud, kā pamests raud,-
bez asarām.
Vairs manis neesot,
Ak, neticiet, es esmu
Ar jums, starp jums
Ar maigo ziedu dvesmu,
Ik rasas pilienā, kas saulē lās,
Gan jūsu sirdīs, domās, atmiņās...
Gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd, tas paliek un mirdz.
Būs atkal pavasars. Plauks ķirši
Un zālē ņudzēs pienenes.
Bet puķu vaļsirdīgās sejās
Vairs šoreiz neskatīšos es.
Kaut pa vistālāko ceļu
Viena aizgāji māt,
Es vienmēr būšu Tev līdzās,
Tu vienmēr būsi man klāt.
Tai tālajā pļavā, kur atmiņas zied,
Tur mani jūs vienmēr satiksiet.
Saņem labā, Zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām skuju villainēm.
Atstājiet mani šai vietā,
Kur bērzi un vītoli plaukst,
Kur pļavas izsmaržo rietā,
Kur gājputni rudeņos sauks!
Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums
Un klusās naktīs sapņiem jāļaujas.
Vēl daudz bij ņemams, dodams, mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.
Saule jau nenodzisa,
Palika arī pasaule visa.
Tikai cilvēks gāja,
Projām gāja uz zemes mājām.
Nu klusums ir ienācis mājā,
Vien dvēsele vēl tajā kavējas.
Ak, neraudiet, nu neraudiet –
Man jāiet tur, kur mani gaida...
Pieklust steigas soļi baltā dārzā,
Klusumā vējš, maigi apkārt san.
Domās skauju baltos dailes putnus
Sirdī viņu dziesma klusi skan.
Tas bija mīlestības ceļš,
Ko, māt, Tu atstāji aiz sevis...
Vai, zemīte, tev pietrūka
Kalniņā gulētāji?
Kam tu mani jaunu sauci
Zem zaļām velēnām.
Klauvē mana dvēselīte
Pie Dieviņa namdurvīm,
Celies, Dieviņ, aun kājiņas,
Laid iekšā dvēselīti.
Apgūlāsi mūs' māmiņa
Zem zaļāsi velēniņ's,
Gana bija piekususi,
Garu mūžu dzīvodam'!
No visiem tālumiem ir atpakaļ ceļš,
No laika tāluma nekad.
Cik salts šis rīts, -
Klau, vēji staigā,
Un kaut kur izgaisusi
Tēva balss.
Tā atnāk vakars,
Gaita iet pret rietu,
Un tavās pēdās asru rasa birst.
Tik netic sirds, ka tu jau projām ietu,
Ka visas cerības un sapņi irst.
Nāks vasara un ziedēs jauni ziedi,
Tik tu nekad vairs nebūsi ar mums.
Mūžam saule, mūžam mēness,
Ne mūžam mūs tētiņis;
Noriet saule, uzlec mēness,
Mūs tētiņis nepārnāks.
Saņem silti, Zemes māte,
Manu mīļu māmuliņu,
Ieliec viegli savā klēpī
Sagurušo augumiņ.
... skumjas
starp rudens dzeltenām lapām
Uz pēdējām asterēm krīt.
Skumjš ir atvadu lietus
Pat tad, kad saule spīd.
Vai tie mākoņi piekusuši,
Vai Tu aiz mākoņiem, māt,
Varbūt dievkoka tumšzaļā zarā
Vēl ar Tevi var parunāt…
Nepūšat, auksti vēji,
Lai guļ mana māmuliņa..
Mana mīļa māmuliņa,
Saldu miegu aizmigusi.
Ne miesai nav vairs svara,
Ne dvēslei robežu,
No gaismas un no gara
Es sevi saaužu.
Es būšu visur...
Kā rasa ziedos,
Kā smarža kokos,
Kā vēsma baltās ābelēs.
Vēl gribējās strādāt,
Dzīvot un būt,
Bet pēkšņi – nakts,
Un saule jau zūd.
Daudz mūžā strādāts, ciests,
Daudz citu labā ziedots.
Pār lieliem tālumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
Kā svece deg.
Cik skaisti svece deg!
Cik balta liesma šūpodamās mirgo!
Un tumsa bēg. Un atkal — gaisma bēg.
Un Dievs ar velnu manu dvēsli tirgo.
Tu saules ceļš un labā avots biji,
Kam rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
Mani sapņi paliek bērnos:
Tālāk būs jau viņu ceļš.
Daudz Dieva dārzos ziedu,
Pacel acis: gaisma mirdz.
Tomēr skaistākais no visiem –
Mātes svētums, mātes sirds.
Nē, mātes aiziešanu nevar aptvert,
Ne rokas aptvert var, ne sirds,
ne prāts…
Mēs atnākam un brīdi klusu stāvam,
Un it kā elsas mūsu vārdus māc.
Mīļo tēt, cik ļoti grūti
Tevi zemes klēpim dot,
Atvadoties sveikas sūtīt,
Dziedāt dziesmu pēdējo.
Tu katram viena, tikai viena,
Kurai kā pie saules bērni turas klāt.
Tāpēc ir tik grūti, skujām birstot,
Uz mūžu zemei tevi atdot, māt!
Skaistākos ziedus tev noplūktu dārzā,
Mīļākos vārdus tev sacītu vēl,
Ja tu šai vakarā, klusā un vēlā,
Atnāktu vēl ar mums parunāt.
Un tavs vārds
Nu vairs atpeld kā mākonis sārts...
Ne vairs prasa mums ko, ne vairs lūdz.
Te nu jūs esat – darbi un steiga –
Pēkšņas beigas... un nu ir gana.
Un elso vēl priedes smagajā vējā
pa to, ko mēs nespējām.
Tavs mūžs kā dziesma izdziedāts,
Kā krāsains dzīpars izadīts.
Ar rūpēm, raizēm nodzīvots
Nu zemes mātes klēpim dots.
Ir klusums,
Kas pasaka vairāk par vārdiem…
Tik ļoti sāp
Ka elpa aizraujas
Un izzūd sirds no plaukstas
Neredzamā
Tumsā
Bēgot.
Kam, vējiņ, tu nolauzi
Krūzoto ozoliņu?
Kam, saulīte, tu paslēpi
Mazāko bāleliņu?
Tēva padoms, tēva mīla
Mūžam sirdīs nezudīs.
Ēna laba, ēna laba,
Kas ēnā maizi dos?
Māte laba, māte laba,
Kas mūžam māti dos?
Lai balta saule,
Zaļa zāle
Un viegla zeme
Smiltājā!
Kā zars pie zara, vainagā kas sienas,
Tā mūža vainagu mums savīt māk
Gan dzīves nebaltās, gan baltās dienas,
Kas, tevi atminot, šķiet, runāt sāk…
Gan zināju tās dieniņas,
Kad bij’ ieti darbiņā.
To dieniņu nezināju,
Kad būs iet aizsaulē.
Viss klusi aizgājis,
Viss veikts, viss vītis!
Pie sētas atspiedies,
Raud rudenītis.
Ko mīl, tas nevar pazust nekur,
Sirds tūkstoš saitēm to pie sevis tur.
Pat tad, ja vairs tie mūžam nesatiktos.
Vai māsiņa, vai māsiņa,
Kā es tevi aizmirsīšu?
Ko pasaukšu guldamies,
Ko, no rīta celdamies?
Var nemanot pienākt salna,
Kad ziedi kā sniegpārslas birst.
Nav sacīts, cik dzīve ir gara,
Tās pavediens pēkšņi var irt.
Nekad tev darba nebija par daudz–
Tu tajā degi, citus sasildot.
Nu, tava uguns aizdegs jaunas audzes,
Kas ziedus noliek, tevi pieminot.
Likās, ka tu dzīvot spētu
Vēl trīs mūžus, māmulīt,
Ka tu aiziet nevarētu tur,
Kur tikai klusums mīt.
Egļu elpa dvēselei pāri
Skatīt saulainas debesis liegs,
Vienmēr tukšas būs sirdis, ko skāris
Tumsas kaisītais mūžības sniegs.
Ik dvēsele alkst siltuma un gaismas,
Ik aizgājējs vēl sapņos mīt.
Caur atmiņām dzīvs paliek sirdī ilgi,
Ko grūti aizmirst - atvirzīt.
Laiks apstājas ar skarbu piesitienu
Nav nākotnes, ir tikai vēju balss.
Un kādai mīļai, labai sirdij
Nekad vairs nesāpēs, ne arī sals.
No Tevis tik daudz bija ko gūt.
Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,
Mums atmiņās vēl ilgi kopā būt.
Kad pēdējais gājputns aizies
Būs jālido pašam…
Debesis nedrīkst atstāt tukšas.
Kaut varētu šo smilšu sauju nemest,
Bet to vairs nevar, maijs bez tevis plauks.
Ņem mūsu mīlestību, lai tev nesalst.
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz.
Skaista saule pusdienā,
Vēl skaistāka noejot;
Mīļa māte dzīv’ būdama,
Vēl mīļāka nomirstot.
Atkal, zeme, tava velēna vaļā tiek klāta.
Atkal viena dziesma līdz galam izdziedāta.
Katrai dienai baltalkšņa sūrums,
Katrai dienai rēta, kas smeldz.
Bērns, ar Tevi mums dzīvības jūrai
Atņemts cerību rītausmas zelts.
Nu pilna krūze, pilna dvēsele
Ar gadiem ilgi sakrāto.
Nu es jums nestu, es jums dotu,
Bet nevaru vairs pacelt to.
Kam vējiņi tu nolauzi
Diženo ozoliņu?
Kam, Dieviņ, tu paņēmi
Mūsu mīļo lolojumu?
Tikai silta sirds
Pacels debesīs.
Tikai silta, silta sirds
Aukstu sasildīs.
Ļauj pie Tavām mīļām rokām
Vēl tik mirkli galvu glaust...
Ir mirkļi,
Kad arī eņģeļi raud.
To asaras
Gluži kā pērles
Laika stundenī
Sastingst,
Un Pasaules sirdī
Iekrīt kliedziens -
Sāpīgs un skaudrs...
Lai sapnis balts viņas dvēseli aijā,
Un klusais miers ar saviem spārniem sedz.
Ievu ziedi nobirst klusi,
Māmulīte aizmigusi, -
Baltā smilšu palagā
Savu dzīvi satinusi.
Mani saule sasildīs dziļāk,
Puķu smarža man tuvāk tiks.
Un man tieši uz sirds zeme mīļā
Savu ziedošo roku liks.
Visa zied kaspsētiņa
Raibajiem ziediņiem;
Tur guļ cimdu adītājas,
Tur ozolu cirtējiņi.
Mana ēna vēl silta.
Pavisam nesen te biju.
Tukšums vēl pilns.
Klusums vēl skaļš.
Lai tēva mīlestība paliek dziļi sirdī
Par avotu, kur mūžam spēku smelt.
Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa,
Labvakar, Zemes māte,
Labvakar, Zemes māte,
Glabā manu augumiņu.
Bet tomēr tev būs jāaiziet...
-Uz kurieni?- tu jautā.
Varbūt to pateikt lapa zin,
No koka rudens rauta.
Noriet saule vakarā,
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa,
Baltā smilšu kalniņā.
Es tagad aizeju, bet ne jau prom,
Es aizeju tepat –
Ar citām puķēm, citu sauli,
Ar citu zemi parunāt.
Skumji noliec galvas priedes klusās,
Nolīst ziedos ausmas mirdzums silts,
Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!
Vismelnākā šķiršanās stunda,
Par ēnu kad pārtop tavs glāsts,
Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk
Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.
Kļūst dzīvības siltums par sveci,
Kas gaismu ir beigusi liet.
Sāp sirds, no dēla šķiroties,
Kad viņa taka smilšu kalnā iet.
Miers mūžīgais ir tuvu mājām gājis
Un savu daļu paņēmis ir līdz.
Viss ir tāpat, tik kādas mājas logā
Vairs spuldzes gaismu neieraudzīs rīts.
Nevajaga dvēselītei
Trepju kāpti debesīs:
Bija Dievam eņģelīši,
Kas uznesa debesīs.
Aizaudziet šie celiņi
Zaļu mauru, dābuliņu,
Sav' māsiņu apbērēm
Baltu smilšu kalniņā.
Es visu atstāju jums-
Savas skumjas un prieku, kas bijis,
Savu darbu un domas,
Kas kopā šai dzīvē ar jums
Kā raibs dzīpars vijies.
Manas dienas –
Ieaugušas rudzu ziedos.
Saulē sasprēgājušas,
Mērcējušas lietu.
Vai tad viegli
Manas dienas zibējušas?
Bet...
Labiem cilvēkiem tās labu gribējušas.
Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras
Dodiet man līdz, kad šī saule riet.
Nevajag nopūtu, nevajag asaru!
Klusu! Lai kamene ķimenēs dzied!
Bet saules sēkliņas nepazūd,
Mūžīgi paliek gaisma iesētā.
Tava mīļa māmulīte
Mūža miegu aizmigusi,
Apklusuši silti vārdi,
Neteiks labu padomiņu.
Mēs klusējot paliekam...
Vēji šalko un mierina mūs,
Bet tava vieta, kas bija šai dzīvē,
Ir, bija un vienmēr būs.
Vakars lielu mieru,
Kā vēsu palagu klāj…
Kad vakaram tavam neaust vairs rīts,
Kad mūžības gājiens tev iezvanīts,
Tad dvēsele brīva mūžībā iet,
Kur saule nekad vairs nenoriet.
Ej pa ziedošām debesīm,
Aizmirsti pasaulei sevi.
Ķiršu koks – līdzīgs eņģelim –
Sveicina, sveicina tevi.
Pār lieliem tīrumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
Ik diena – jauni ziedēšanas vārti,
Bet Tavi – pēkšņi aizcirtušies ciet.
Mums paliek sirdī Tavi saules vārdi
Un mīlestība, kura neaiziet.
Nekad vairs neatnāks diena,
kas vizbuļu spilgtumā viz.
Caur nopļauto vasaru skriedams,
tas stars ir apdzisis.
Pārtrūka dzīve kā gājputna dziesma,
Sirdī šīs dziesmas atbalss sāp.
Tuvs cilvēks neaiziet,
Viņš tikai pārstāj līdzās būt.
Vedat mani dziedādami,
Nevedat raudādami;
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.
Tāds dīvains klusums šodien priedēs,
Tur dzenis serdei laukā sāpi kaļ...
Bet brūci sirdī putnēns nesadziedēs,
Nav spēka dzīvību griezt atpakaļ.
Guldiet mani saules pusē,
Lai var ziedos sapņi plaukt,
Lai es varu mierīgs dusēt,
Bērzs pie kapa būs mans draugs.
Sirds nepukst vairs.
Bet vēl tai bija skanēt,
Un acīm mirdzēt, dzīvi vērojot.
Kā dziju kamols mūžs ir saritināts,
Kur dzīpari visdažādākie mirdz.
Ja spētu kāds tos atkal atšķetināt,
Tad vidū būtu vecmāmuļas sirds.
Uzpūš vējš un pārrauj sveces mūžu,
Aust diena un pārrauj zvaigznes mūžu,
Krīt zvaigznes un pārrauj cilvēka mūžu.
Viņš tava svētā daļa,
Tu esi atpestīts,
Tev debesis ir vaļā,
Tev atspīd mūžīgs rīts.
Nu, māmulīt, kā plecu lakats
Tavs mūžs ir beidzot noadīts,
Guļ melnā krāsa zaļai pāri,
Un pavediens uz smiltīm stīdz.
Šķitu savu māmuliņu
Madarās aizgājušu;
Nu atradu ganīdama
Zem zaļām velēnām.
Laimīgs, kas tic savam sapnim;
Arī nomirstot
Rādās tam nākotnes krasti,
Aizsaulē ieejot.
Dzimtā puse nesagaidīs
It nekad vairs tevi mājās,
Labās acis neatsmaidīs,
Zeme, zeme pāri klājas.
Šīs atmiņas ir saules gabaliņi,
kas visam mūžam nerimst gaismu dot.
Es aizeju un tomēr palieku –
Gan baltā saulē, gan zilajā jūrā,
Gan šalcošā vējā – es esmu pie jums.
Katram dziļi, dziļi sirdī
Sāpju rēta sūri smeldz.
Vēji šalciet, vēji dziediet
Mūžs ir bijis goda vērts.
Norima darbīgās rokas,
Nespēja visu vēl veikt.
Nespēja šķiršanās brīdī
Pēdējās ardievas teikt.
Ir zelta stīga apklususi,
Un dziesmas ceļš ir pušu rauts.
Vien kāda roze dārzā skumji
Vēl tavu vārdu ilgi sauc.
Iznāk pretī rudens diena
Aizlijusi, pelēkruda.
Kā ar rudens lietus lāsēm
Sirds ar skumjām sarunājas.
Nekas nav zudis. Darbs iesakņojies
Kā koks, kas dzimtā zemē iestādīts,
Dzen sulas galotnēs joprojām
Uz jaunu pavasari līdz.
Ļauj pie tavām mīļām rokām
Vēl tik mirkli galvu glaust...
Cauri palsai sāpju miglai
Senos saules rītus jaust.
Man šovakar ir tik smagi,
It kā būtu satumsis ceļš.
Ar dzeltenām lapām klāts ,
Ar lietus asarām pārpludināts.
Tālu gāju grūtu mūžu,
Daudz darbiņu padarīju;
Nu apsīka mani soļi
Baltā smilšu kalniņā.
Zelta rudens zelta pārslas bārsta,
Zelta mūžs ar darbu vainagots,
Visiem mums no Jūsu dienu pūra
Ir pa kādai riekšaviņai dots.
Kad vakars dzēš staru lāpas
Un sasaucas mežs ar jūru
Caur vētru par likteni sūru –
Noliecas priede šmauga
Savās vientuļās ilgās pēc drauga.
Nav tādas jūras,
Bez krastiem kas būtu,
Nav tāda mūža,
Kas bezgalīgs kļūtu.
Tajās lapās,
Ko mūžības vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs.
Nāve ne uz vienu jautājumu neatbild,
nevienu mīklu neatrisina,
nevienu darbu neizved galā,
nevienas ilgas neapmierina un neizraisa,
nevienu cerību nepiepilda –
nāve ir tikai nogurušam maza atpūta.
Es nevaru žēlumā
Uz zemīti skatīties:
Kam zemīte man atņēma
Mīlamo bāleliņu.
…It nekur uz kredīta
nav dabūjams saulrieta sārts,
Laba sirds, īsta mīlestība
un laba cilvēka vārds.
Aizbridās saulīte – noslīdēja
Debess malā;
Izira cerība sārti zaļā.
Nu es stāvu ceļa galā.
Prāts negrib noticēt,
Sirds nesaprot,
Kam pēkšņi apdzisusi
Tava diena.
Šonakt nokrita simt zvaigznes.
Šonakt rasa manos matos
sabēra visu mākoņu sapņus,
visu upju un ezeru ilgas
un apsedza man ap pleciem...
Nošalc vēsma: - Mierīga lai dusa,
Lai jums viegla Tēvu zemes smilts!
Vien tikai savu mīlestību varam
Tev, baltā dvēselīte, dot šai ceļā līdz.
Trīs saujas vasaras, dzimtenes vasaras
Aizsaules dārzos vēl gribētos rast...
Raudiet par liepu, kam nolauzta pazare,
Mani vairs ievainot nespēj nekas.
Viss ir pārkārtošanās
kādos vārtos,
kur gājienam
tālāk slīdot brīdi apstājamies.
Pieplok zariem putni klusi,
Dienas vidū saule riet.
Cilvēka mūžs nav starpbrīdis īss,
Cilvēka mūžs ir cilvēks.
Cilvēka mūžs ir līdzīgs koklei,
Pārtrūkst stīga, un viss paliek kluss.
Cik nežēlīgs mirklis
Starp būt un nebūt,
Starp tuvumā palikt
Un projām iet.
Divas reizes mūžiņā
Mani daiļi vizināja:
Vienu reizi tautiņās,
Otru – smilšu kalniņā.
Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums
Un klusās naktīs sapņiem jāļaujas.
Uz spārniem dzērves nes jau pavasari,
Un piesaulē jau vizbulītes zied.
Un ir tik skumji, ir tik ļoti skumji,
Kad tieši tagad tev bij jāaiziet.
Tavu māju puķes, koki skumst,
Nebeidzamās darba dienu takas
Līdz ar mīļām sirdīm sāpēs tumst...
Un Tev neskaitāmus labus vārdus saka.
Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt!
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.
Vaicās zeme – kā tas var būt,
Ka tavus soļus vairs nesajūt,
Vaicās pamestā māja un dziestošā pavarda liesma,
Vaicās – cilvēk, kur ir tava dziesma?
Nav kādas balss un soļu blakus,
Un rudens vējš top divkārt ass.
Viss satumst, viss izgaist un gājiens
ir galā,
Lai cik arī cilvēka dzīvības žēl,
Jo likteņa grāmatai vāki ir vaļā,
Neviens nevar zināt, cik lappušu tai.
Neaizej! Neaizej viena,
No kurienes neatnāk!
Tu mana visbaltākā diena,
Tu – pati vislabākā, māt.
Atvadu brīdī raud pelēka diena,
Krāsainās lapas sedz noietās takas.
Paliek atmiņu kāši,
Atspulgi no nebeidzamajiem darbiem,
No mirkļiem, prieka pilniem,
Un no mirkļiem skarbiem.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek likteņa svaros svērties.
Tuva cilvēka aiziešana
Liek rudens debesīs vērties.
Bet sāpi šo vairs nevar nodzēst,
Kā nodzēšams nav asnu dīgums.
Kā putni aiziet dusēt
Gar vakara debess malu,
Tā aiziet mūsu mīļie
Uz kluso mūžības salu.
Mums zināms ir tāds neliels vārdiņš: - Turies!
Ko saka tad, kad lieki citi vārdi,
Kad ceļā pēkšņi uznākusi tumsa,
Uz pagātni ir aizcirtušies vārti!
Košu ziedu, dziesmu klusu,
Nav ko citu dāvināt.
Vieglas smiltis, saldu dusu
Kapu kalnā māmulīt.
Kādas gan skaistas un bagātas dzīves var būt,
Taču visskaistākā apklust var negaidot rieta,
Neprasot sirdij, cik sāpju tā aizejot jūt.
Reiz pienāk diena, nelūgta un skarba,
Kad dziļi, dziļi daudziem sirdis sāp.
Nokaisiet man celiņu
Smalkajām smiltiņām,
Uguntiņu dedziniet
Visās vaska svecītēs.
Pļava dvesmos kā senāk
un svelmainā saulē sils,
Tik kapkalnā pār kādu mūžu
plauks ziediņš zils.
Man nogura dvēselīte,
Šai saulē dzīvojot.
Dod, Dieviņi, vieglu dusu
Baltā smilšu kalniņā.
Es izeju tai gaismā,
Kur tālāk nav kur iet.
...un balti vēji klusām meža malā stāv,
Jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt...
… deg pīlādži un
visiem rāda ceļu,
un katram savs
līdz galam jāaiziet.
Šai zemē, šai saulē,
Še atnācu viesoties;
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam.
Uz mūžu mūžiem
Kāda dziesma irst.
Pārtrūka dzīvības stīga,
Apklusa vārdi un balss.
Nakts iestājas bezgalīga,
Raudāja mākonis palss.
Sāp...
Neizsakāmi sāp.
Bez vēja vilnis jūrā stājas,
Dziest lietū ugunskurs.
Kam tavu vārdu sirds arvien vēl
Kā gaišu lapu tur?
Paliek mums siltas atmiņu dzirkstis,
dienām un gadiem pāri kas tiek.
Šodien ziedus – Tev pēdējos ziedus
draugi, radi un kaimiņi liek.
Nekad no rudens mākoņiem
nav tik daudz tumšu skumju lijis.
Nekad vēl vējš zem debesīm
tik nežēlīgs un ass nav bijis.
Kaut varētu šo smilšu sauju nemest
Bet to vairs nevar, maijs bez tevis plauks.
Ņem mūsu mīlestību, lai tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz.
Nu atvadoties liekas,
ka visa bij par maz,
Un gribētos vēl kopā
sveikt daudzas vasaras.
Aizgāji tu tik pēkšņi
Uz debesu pļavām.
Daudz mīļu vārdu
Pateikt nepaspēju.
Tie as'rās manās zied
Kā mazas vizbulītes
Ziedlapiņām rasainām...
Zināj' dienu pie dieniņas,
Vienu dienu nezināju:
To dieniņu nezināju,
Kad zūd manis augumiņš.
Kur vārdus rast, kas būtu mierinājums,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājiens.
Rokām, kuras vienmēr prata
Tik daudz veikt un padarīt,
Atpūtu ļauj vēlēt vieglu,
Ļauj tām paldies pasacīt.
Vairs tikšanās gaišuma nebūs,
Ir atdots un paņemts viss.
Tā aiziet mūsu mīļie,
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom,
Paliek vien dvēseles gaisma...
Balts eņģelis atnāca sapnī
Un aiznesa tevi sev līdz.
Tai baltajā, baltajā naktī,
Kur nesāp, kur nesalst, kur silts.
Nu saltums dveš, un smaržas vējā kaisās,
Iet garām laiks, lai neatgrieztos vairs.
Ticu dvēseļu esībai svēti,
Zvaigznes tā izstaro.
Iešu, lai uzmeklētu.
Atradīšu es to.

Tas ir tavs Zelta Sietiņš
Ko man atstāji tu,
Lai, kad meklēt es ietu,
Naktī tevi atrastu.
Cik pasacīts tev, tik ir.
Nu sarunāties ar tevi
Būs – klausīties pašam sevī
Un atmiņu lappuses šķirt.
Asaras kā vēlas lāses
Dvēselē līst un līst.
Mātes Mīlestība glāsta
Vakar, šodien, rīt.
Tā paliek mūsos -
Tai nāve netiek klāt.
Lai paliek ābele, ko iestādīju,
Un vārds, ko kādam teicu mierinot,
Lai godīgs darbs, bez skaļuma, ir vainags
Pie zemes vārtiem, ko man līdzi dot.
Vismelnākā šķiršanās stundā
Par ēnu, kad pārtop glāsts,
Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk,
Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.
Kļūst dzīves siltums par sveci,
kas gaismu ir beigusi liet,
Mīļš cilvēks pa sniegotu taku,
Kad projām mūžībā iet.
Kam, vējiņ, tu nolauzi
Zaļoksnēju ozoliņu.
Kam, saulīte, tu paņēmi
Mīlamo bāleliņu.
Vissvētākais ir mātes vārds,
kam dzīvība ir jāiznēsā.
Vismīļākais ir mātes vārds,
kas atdus zemes klēpī vēsā.
Kur tu, māmulīt, esi?
No naksnīgās tāles
man par vēsti
kaut mazu zvaigznīti dedz!
Nevar būt, ka uz laikiem
ledaina gāle
visas dvēseļu takas
un taciņas sedz....
Tāda tu esi, rudens diena,
Bērzu loki, - un vētrām līdz
Atkal aizlido lapa viena,
Bieza un tumša aug miglas siena,
Lietus asaras plakstos trīc.
Nosirmo saule,
Nosarmo koki,
Sniegos šodien ir sirds,
Bēdu putenī
Māmuļas sirsnības pilno balsi
Dvēsele nesadzird.
Tas visskumjākais brīdis, kad mātes sirds
Uz mūžu mūžiem pārtrūkst un stājas,
Tad zvaigznes pie debesīm asarās mirkst
Un tukšas kā klajums kļūst dēla mājas.
Uz ievu ziedēšanu viņa neatnāks,
Uz ābeļu un rožu – neatnāks,
Vairs ne uz kādiem ziediem viņa neatnāks,
Jo viņa visiem ziediem cauri ziedēs…
Raud sveces, raud…
Tās sadedzina dienu.
Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Tas izplēn un pazūd, un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd - tas paliek un mirdz.
Mazā, mīļā, dvēselīte,
Tava dziesma skumji skan,
Aizlūzt balss un pārtrūkst stīga,
Bet tu brīva kļūsi gan.
Noriet saule vakarā
Sidrabiņu sijādama
Aiziet dusēt māmuliņa
Baltā smilšu kalniņā.
Ceļi tik īsi, bezgala īsi,
Garas, tik garas uz turieni kāpnes.
Viena klusuma tagad būs vairāk.
Tālu, tālu ceļi lokās,
Saulei uzlēkt nepasokas,
Rīti putna aizdziedāti,
Paņem tevi līdz.
Jel neraudiet – mans sāpju ceļš ir galā,
Es upei melnajai nu pāri jau…
Es dusu klusā, aizmigušā salā,
Kur ciešanu un sāpju vairāk nav.
Šalkšu kā vējš tajā birztalā,
Skanēšu putnu dziesmās –
Atmiņas mirdzēs kā pavediens.
Kā brīnumsvecīte es izdzisīšu,
Kad pieskāries būs likteņstundas pirksts,
Bet ļoti gribas, lai aiz manis paliek,
Kaut viena tumsai neatdota dzirksts.
Kādēļ brīnumu gaidīt,
Šeit es nenākšu vairs.
Ne vairs raudāt, ne smaidīt
Nekad, it nekad.
Akmens kalns nav sašķeļams,
Debes jums nav atvāžams,
Zelta gaismu neieliet
Dvēselēs, kad saule riet.
Cik gājums garš-nav izmērīts,
Cik bagāts bijis tas-nav svērts.
Bet mūžs ir pateicības vērts.
Vēl daudz bij ņemams, dodams, mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.
Nekā vairs nav, ne ilgu to,
Ne mīlas... Loks noslēdzies.
Daudz mūžā strādāts, ciests,
Daudz citu labā ziedots.
Pār lieliem tālumiem ceļš vijies,
Nu klusā takā solis mieru rod.
Daudz dārga,
Bet ne visu pārklāj smilts…
Klusa paliek istabiņa,
Vēl klusāks pagalmiņš.
Kur nu vārdi, kur nu smiekli?
Kas mums mīļi blakus stās?
Lielais miers tik viegli, viegli
Tavai sirdij pieskārās.
Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu spožums...
Paliks tavs darbīgais gājums –
Tik auglīgu mūžu neizdzēš riets.
Caur kokiem un bērniem būs turpinājums
Tai saulainai gaitai, ko beidzi tu iet.
Cilvēks aizgāja projām
Uz mūžu,
Pavisam,
Un kā pērkona grandiens virs galvas
Aizcirtās durvis spēji, –
Cilvēks aizgāja projām.
Un aizcirtās durvis manī pašā.
Kur tagad
Sevi lai sameklēju?
Paldies tev, māt, par tavām mīļām rokām,
Par silto pagalvi, ko tu man klāji,
Paldies tev, māt, par tavām stiprām rokām,
Par vārdiem labajiem ar kuriem modināji.
Kaut es būtu māmuliņu
Caur zemīti dzirdējusi,
Es ietītu viņas vārdus
Villainītes stūrītī.
Izturi, dvēselīt,
Izturi!
Vēl šodien pār tevi
Debesis raudās.
Rīt - pelēki mākoņi
Šķirsies un
Sirds ar debesīm sarunāsies.
Tēt, miris esot tu…
Tam ticēt grūti,
Jo tava balss, ik vārds vēl ausīs skan.
Aiz katra paliek dzīve
Un pasacītais vārds,
Bet atmiņas tik dārgas
Sirds ilgi saglabās.
Nevar pazust tas, ko mīli,
Nezūd darbs, kas krietni veikts.
Arī tad, ja mūža gājums
Šķiet pārāk negaidīti beigts.
Cilvēkam īss ir šīs zemes ceļš,
Kur tas beidzas, tur sākas
Nekas...
Smagi tas plecos japaceļ.
Ar ko izmērīt dzīvi?
Ar ko mūžu var mērīt?
– Ar septiņām pēdām. Es nezinu cita.
Ar to, kas paliek pēc nāves.
Ar cilvēcību.
Rudens krāso pīlādžkokus sārtus,
Gājputni ar vasaru projām trauc.
Bet tev mūžība ver miera vārtus,
Sāpes rimst un lielais klusums sauc.
Par mani neraudiet.....
Ar maigo vakarvēju man kādreiz
Sveicienus no tāles atsūtiet.
Un dzīvi mīliet tā, kā es to iemīlēju,
Kas skaisti dzīvojis, tam žēl nav projām iet.
Dusi saldi zemes rokās,
Lai tev sapņu nepietrūkst.
Mīļas rokas ziedus noklās,
Un tev silti vienmēr būs.
Mēs klusi paliekam šai krastā,
Vēji šalkos un mierinās mūs,
Bet Tava vieta, kas bija šai dzīvē,
Vienmēr mūsu atmiņās būs.
Galā ir maiņa,
Galā ir darbi…
Noslēdzas gadi,
Skaisti un skarbi.
Sabirzis laiks
Sīkos sniegpārslu baros.
Apsniegu balts,
Ar roku pie mūžības skaros.
Ir rudens, lietus sitas logā,
Un āboli bez tevis krīt...
Tu - saules ceļš un labā avots biji,
Kam, rimstot tecēt, mūsu sirdīs paliek
Joprojām mīlestības vilnis balts.
Lēks saulīte citu rītu,
Meža galus zeltīdama,
Tu gulēsi mūža miegu
Baltā smilšu kalniņā.
Ņem mūsu mīlestību, lai Tev nesalst,
Ņem siltus vārdus aukstā ceļā līdz.
Es gribēju notvert vēju, bet nevarēju.
Es gribēju ledū uguni kurt, bet nemācēju.
Es gribēju satvert krītošu zvaigzni, bet nepaspēju...
Klusiem soļiem māmuliņa
Mūžam durvis aizvērusi,
Ne vārdiņa nebildusi,
Skumjas sirdī atstājusi.
Viena mūža ir par maz!
Viena mūža nav vēl gana.
Visu sasniegt, veidot, post, –
Šajā dzīvē sirdij manai
Desmit mūžu gribētos.
Reiz nozied viss, kam dzīves krāšņums dots,
Tik paliek mūžs ar darbiem vainagots.
Mēs nezinām, kad, kurš vai kura
Kā nākamie mūs pametīs
Kā dzirksts no sūrā ugunskura,
Kas ir jau izdzisis gandrīz.
Mirkļi kā laimes lāstekas pil,
Izkūst, pārvēršas vārdos
“Reiz bija”.
Plaukstā guļ mitrums,
Drūp sapņu pils.
Iededziet sveces šai mūžu klusuma sētā!
Iededziet sveces, lai sirdīs atmiņas līst.
Iededziet sveces šai siržu atdusas vietā
Trauslā liesma, lai neļauj piemiņai dzist.
Paliek balta ziedu taka,
Rudens zelts zem kājām bērts,
Un no dziļās laimes akas
Pasmelts tik, cik atvēlēts.
Zeme, tev šodien
Viens ceļinieks vairāk…
No Tevis tik daudz bija ko gūt,
Tavas pēdas ir dziļas, tās nepazūd,
Mums atmiņās vēl ilgi kopā būt.
Atmiņas un sēras?
Baltas pūkas vējā?
Nē!
Mīlestība -
Tā lai dzīvo vēl pēc manis!
Aizvērās zemes vārti,
Aizkrīt zemes atslēdziņa,
Gulēt man zem zemītes,
Kamēr saule debesīs.
Un tā mēs aizejam-
tā: pēkšņi un pavisam.
Bez ceļa atpakaļ.
Smilts klājas pāri visam.
Saņem, labā zemes māte,
Vienu sirmu māmulīti,
Apsedz viņu silti, silti
Savām smilšu villainēm.
Nav vairs ne ceļu, ne ilgu…
Skaudrā liesma neapdzisīs,
Degs un degs un naktis gaismos,
Un tādas aizmirstības,
Kura spētu Tevi aiznest.
Koks nezin, kad vētrā tas lūzīs,
Ne cilvēka sirds, kad pukstēt tā stās.
Pār dzeltenām smiltīm dzeltenas lapas krīt,
Vējš velti pūlas tās projām dzīt.
Uz ziediem rasa nopil kā asaras,
Aizrit kā pēdējie mirkļi no vasaras.
Nolīst asara, sažņaudzas vaigs,
Pienāk nesauktais ardievu laiks.
Vai cilvēka mūžs kā dziestoša zvaigzne,
Kad debesu sijām to noturēt grūti,
Kad pusnakts to pēkšņi un negaidot aiznes,
Kad tukšums un sāpe ieurbjas krūtīs?
Ziedi reiz nobirst – un to vairs nav.
Tikai smarža saglabājas stipra
Mūsu atmiņu dārzos.
Ir sāpes, ko nespējam dalīt uz pusēm,
Nav tādu vārdu, kas mierināt spētu.
Nostājas blakus Tev draugs un klusē,
Kaut vai tā lai Tev palīdzētu.
Daudz darba stundu kopā nostaigājām,
Gan priekus, bēdas pratām kopā vīt.
Bet šodien mums no tevis jāatvadās,
Bez Tevis darba diena sāksies rīt.
Vēl siltums paliks, paliks vēl aiz tevis,
Un atmiņas kā maza saule degs.
Šī diena pēdējā, šis stars, ko saule dala.
Ir rimis viss, un tecēt stājies laiks.
Tu gana steidzies, darbi nu ir galā,
Un rāmu mieru ieguvis tavs vaigs.
Mēs uzliesmojam
Kā krītošas zvaigznes,
Savus mūžus
Kas līdzi aiznes.
Tā gribējās ilgāk te palikt –
Lazdu gravās un ziedošās pļavās,
Starp ozoliem zaļiem un šalcošiem bērziem…
Un pēkšņi manā skanošā dārzā
kādu rītu ir ienācis klusums,
Tik negaidīts un tik spalgs...
Šonakt pasaulēm tālām
gribējās aizlidot līdzi
plašumā, kuram nav gala.
Dziesmai nepienāk pat gals,
Kad jau klusē mātes balss...
Tālumā aiziedams,
Tu atstāj mums savu tuvumu.
Šie pavasara vēji brāzmojošie
Ir tavu elpu pārrāvuši pušu.
Un zilās debesis un stari spožie,
No tavām acīm gaismu aiznesuši...
Es veros naktī. Klusē ziedu sniegs,
un tālas pasaules virs manis staigā.
Ir gabaliņš no mūžības tas nieks –
kas, mani raustot kliedz un vienmēr kliegs,
un liek man augšup tiekties zvaigžņu zaigā...
Un tā ir dvēsele.
Es aizsūtīšu miglas vālus
Uz citām rīta pļavām dusēt
Un visas takas platas vēršu,
Kad tu pa saules staru gaišu
Pie manis, sirds, reiz nāksi ciemot.
Lūgsim Tavai dvēselītei
Debesceļā mieru gūt,
Lai ar Tevi zvaigznes starā
Varam domās kopā būt.
Zemu, zemu jau saulīte,
Ar rociņu nesasniegt;
Tālu, tālu jau māmiņa,
Ar vārdiņu nesasaukt.
Apklusušu mūžu dārzā
Savam mūžam spēku smeļam,
Kad starp mirušiem un dzīviem
Gaišu atmiņtiltu ceļam.
Vairs manis neesot,
Ak, neticiet, es esmu.
Ar jums, starp jums,
Gan jūsu sirdīs, domās, atmiņās.
Ai, cik grūti, māmuliņ,
Tevi ceļā pavadīt.
Vai trīs baltas smilšu saujas
Varēs tevi sasildīt?
Kur vārdus rast, kas būtu mierinājums,
Kad cilvēks zemes klēpī dusēt steidz,
Kad negaidot ir pārrauts mūža gājums
Un ardievas tik daudz kam jāpateic.
Tu arvien būsi šai pusē,
Tai gaismā, ko atstāji mums
Kaut arī sirds tava klusē,
Mums paliek šis mantojums.
Brīdi laika man dzīvot,
Nedzīvot saules mūžu;
Ūdenim, akmenim,
Tiem dzīvot saules mūžu.
Bez starošanas prieka
No zemes negribu aiziet.
Kaut gaismas strēlīti sīku
No manis sev paņemiet.
Raudāt nevajaga,
Skumstiet, tikai skumstiet…
Tur, kur beidzas taka,
Slejas jauni jumti.
Vakarzvaigzne mirgo klusi,
Sirds nu mieru atradusi!
Paņem līdzi saules glāstu,
Ko tev draugu rokas liek.
Cik grūti ticēt, ka nekad vairs dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt,
Un tavu smaidu vienkāršu un siltu
Mums vajadzēs tik sirdīs saglabāt.
Es nekā vairāk nesacīšu
Kā tikai vienu, proti –
Man tur debesīs ir viena kaija.
Kaijiņa. Balta ļoti.
Kam, tētiņ, tālu gāji,
Kā saulīte norietēji?
Mums pietrūka mīļu vārdu,
Tava gudra padomiņa.
Pār tavu sirdi un darbīgo mūžu
Zemes māte nu villaini segs.
Aiz zemes malas noguls gurda diena,
Būs vakars vēls un zvaigžņu pilna nakts.
Bet mūsu vidū paliks tukša vieta,
Viens darba mūžs būs kapu smiltīm segts.
Ir zaudējumi, pie kuriem nepierod,
Kurus nekad neaizmirst,
Lai gudrais prāts saka ko sacīdams,
Sirdij ir savi iemesli,
kas prātam nepieejami…
Šalciet klusi dzimtie meži
Mūža dziesma beigusies...
Es sajūtu, kā puķes aug un zied,
Un dziesmu sadzirdu, ko zeme dzied,
Caur bezgalību aiznesdama mani.
Tavs mūžs
Ir dzimtā pusē sēti graudi,
Tie cauri gadiem
Jaunus asnus dzīs.
Caur paveikto
Kas nebeigs dzīvot ļaudīs
Plauks piemiņa
Un sirdīs nezudīs.
Tavas takas vienmēr būs salnā,
Un mums sirdi neatstās nakts.
Kopš tā brīža baltsmilšu kalnā,
Mīļais bērns, kad tiki Tu rakts.
Visskaistākā dzīve var pārtrūkt,
Negaidot rieta, neprasot sirdij,
Cik sāpju tā aizejot atstāj…
Man palikuši tavi vārdi,
Man palikusi tava sirds.
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.
Bet sirds siltums paliks,
Paliks vēl aiz tevis,
Un atmiņas kā maza saule degs.
Sāp...
Neizsakāmi sāp.
Klusums ir mājās ienācis,
Gaismu mums nodzēsis,
Skumjas atnesis. Sāp!
Brīnišķos ziedos vēl mirdzēja pļava,
Vasara kvēloja mākoņu krokās,
Kad jaukā svecītē dzīvība tava
Izkusa slimības karstajās rokās.
Šalc vējiņš. Dūc bites. Svilpj strazdi.
Un ābeles zied un raud...
Un pēkšņi tāds klusums,
Ka saule apstājas debesmalā
Un arī stāv elpu aizturējusi.
Es neaizeju pa visam,
Es tikai paslēpjos-
Tai egles skujā,
Kura ziemos saulgriežos
Kopā mūs sauca.
Es palieku akmenī,
Saulē un vējā,
Savā dzimtajā zemē, pasaulē.
Atnāc, tēt, pa aizsnigušiem ceļiem,
Atnāc rāt, vai labus vārdus teikt.
Ir apklusuši soļi,
Vien paliek mīlestības gaišais stars.
Skumjām dvēsele pielīst
Pelēkās puteņu dienās...
Klusums,
tevis vairs nav,
tikai atmiņas,
kas aizkustina dvēseli,
vārdi, kas nepateikti, – skan.
Tuvs cilvēks var nolīt kā lietus,
Atnākt kā sniegs, būt kā migla vai eņģelis balts,
Kas vienmēr pār tevi stāv
Un piedalās dvēseles sarunās tavās…
Aiziet saule vakarā,
Nomirst mana māmuliņa;
Saulīt balta gan uzlēca,
Māmulīte neatnāca.
Deg, sēru svece deg,
Kaut mūžs vēl neizdzīvots...
Nav tādu vārdu, ar ko izsmelt bēdas
No sirdīm, kas sāpēm pielijušas.
Vasara sāpēs sadegusi,
Dvēseļu dārzos aizgājusi.
Mūžīgu mieru dzīvei, kas bija.
Tālāk viss ieritēs atmiņās.
Kas manai māmiņai
Šovakar cisas taisa?
Veļu māte cisas taisa,
Zīda klāja paladziņu.
Paliec, māt, smaidā,
Paliec, māt, glāstā,
Paliec jaukajā bērnības stāstā.
Nakts jau mūžīga nav.
Atkal atausīs rīts,
Atkal vasara būs,
Bet man vairs nebūs Tevis.
Mēs atnācām un kāds aiziet,
Tad mēs aiziesim un nāks cits.
Un tā tam, tā tam būs griezties,
Kamēr pasaule sev vēl tic...
Paņem līdzi saules glāstu,
Ko tev draugu rokas liek,
Lai tev, smilšu klēpī dusot,
Mazu brīdi siltāk tiek.
Ir tumsa nodzēsusi silto liesmu,
Vēl grūti aptvert to, cik zudums liels.
Tikai tavā pavardā, māt,
Uguns tik silti degs,
Ka smiltis, pat smiltis aukstās
Nekad viņu neapsegs.
Tā vēsts: tu zudis, spēks tavs sairst...
Bet kaut kur gaisos liegi zum
Tā gaisma, kas no tevis staro,
Te vienmēr paliks liepu zaros-
Ai, paņemiet pa saujai gaismas
No pagājušām dienām vēl,
No mūža vienkāršā un īsā
Gaist zeltains mākonis tur pamalē.
Mēs katrs kaut ko dārgu sevī nesam,
Ir katram par ko smiet un as’ras liet,
Pa vienu ceļu atnākuši esam,
Pa vieniem vārtiem visiem jāaiziet.
Dusi saldi, mīļo tētiņ,
Mūža miegs, lai Tev ir salds...
Aizgāja tālāk pār laukiem,
Kur rudzus kā gaismu sēja,
Gribēja vārpu līdz paņemt,
Roka noslīga... nevarēja.
Ilgu mūžu nodzīvoji,
Daudz darbiņu padarīji, -
Lai nu viegli Zemes māte
Pārklāj tavu augumiņu.
Kā tu zini,
ka nāve ir miers?
Ka zemē viss beidzas?
Vai, zemīte tev pietrūka
Smilšu gultā gulētāju,
Ka tu mani arī sauci
Zem savām velēnām.
Skaisti mani pavadiet,
Viegli mani viziniet
Pār baltajām smiltiņām,
Zaļajām skujiņām.
Tā jau katra gaita –
Vienmēr kaut kur stājas,
Zaļas, lekna velēnas pāri klājas...
Arī tās ir mājas – mūža mājas.
Viss jāatstāj. Kad saule pavasarī
Sies atkal vaļā puķu pumpurus
Ar saviem straujiem ziemeļvēju zirgiem
Būs ziema viņu aizvedusi līdz.
Tu nenāksi.
Kaut kur būs tava elpa.
Bet tikai citā laikā, citā telpā.

307.lv datubāzē atrasti 523 pantiņi

Uz sākumu

Izvēlieties laikrakstus, kuros iesniegt līdzjūtības vārdus / līdzjūtības tekstu

Laikraksts Auseklis
“Auseklis”
 Laikraksts Auseklis Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Auseklis
Laikraksts Rīgas Apriņķa Avīze
“Rīgas Apriņķa Avīze”
 Laikraksts Rīgas Apriņķa Avīze Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rīgas Apriņķa Avīze
Laikraksts Rūjienas Vēstnesis
“Rūjienas Vēstnesis”
 Laikraksts Rūjienas Vēstnesis Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rūjienas Vēstnesis
Laikraksts Alūksnes un Malienas Ziņas
“Alūksnes un Malienas Ziņas”
 Laikraksts Alūksnes un Malienas Ziņas Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Alūksnes un Malienas Ziņas
Laikraksts Kurzemes Vārds
“Kurzemes Vārds”
 Laikraksts Kurzemes Vārds Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Kurzemes Vārds
Laikraksts Kurzemnieks
“Kurzemnieks”
 Laikraksts Kurzemnieks Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Kurzemnieks
Laikraksts Druva logo
“Druva”
 Laikraksts Druva Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Druva
Laikraksts Ceturtdiena logo
“Ceturtdiena”
 Laikraksts Ceturtdiena Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ceturtdiena
Laikraksts Ceturtdiena krievu valodā
“Ceturtdiena”
krievu valodā
 Laikraksts Ceturtdiena krievu valodā Latvija
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ceturtdiena krievu valodā
laikraksts Liesma logo
“Liesma”
 laikraksts Liesma Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Liesma
Laikraksts Jūrmalas Vārds logo
“Jūrmalas Vārds”
 Laikraksts Jūrmalas Vārds Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Jūrmalas Vārds
Laikraksts Jūrmalas Vārds logo
“Jūrmalas Vārds”
krievu valodā
 Laikraksts Jūrmalas Vārds Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Jūrmalas Vārds krievu valodā
Vietējā Latgales Avīze logo
“Vietējā Latgales Avīze”
 Laikraksts Vietējā Latgales Avīze Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Vietējā Latgales Avīze
Laikraksts Ogres Vēstis visiem logo
“Ogres Vēstis”
 Laikraksts Ogres Vēstis Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ogres Vēstis
Laikraksta Rēzeknes Vēstis logo
“Rēzeknes Vēstis”
 Laikraksta Rēzeknes Vēstis Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rēzeknes Vēstis
Laikraksta Rezeknenskije vesti logo
“Rezeknenskije vesti”
krievu valodā
 Laikraksta Rezeknenskije vesti Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Rezeknenskije vesti
Laikraksts Bauskas Dzīve logo
“Bauskas Dzīve”
 Laikraksts Bauskas Dzīve Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Bauskas Dzīve
Laikraksta Neatkarīgās Tukuma Ziņas logo
“Neatkarīgās Tukuma Ziņas”
 Laikraksta Neatkarīgās Tukuma Ziņas Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Neatkarīgās Tukuma Ziņas
Laikraksta Brīvā Latvija logo
“Brīvā Latvija”
 Laikraksta Brīvā Latvija karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Brīvā Latvija
Laikraksta Laiks logo
“Laiks”
 Laikraksta Laiks karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Laiks
Kursas Laiks logo
“Kursas Laiks”
 kursas laiks izplatīšanas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Kursas Laiks
Ziemeļlatvija logo
“Ziemeļlatvija”
 Ziemeļlatvija izplatīšanas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ziemeļlatvija
Dzirkstele logo
“Dzirkstele”
 Dzirkstele izplatīšanas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Dzirkstele
Zemgales Ziņas logo
“Zemgales Ziņas”
 Zemgales Ziņas izplatīšanas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Zemgales Ziņas
Latgales Laiks logo
“Latgales Laiks”
 Latgales Laiks karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Latgales Laiks
Laikraksts Латгалес Лайкс logo
“Латгалес Лайкс”
krievu valodā
 Laikraksts Латгалес Лайкс karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Латгалес Лайкс
Laikraksts Reklāma Piektdienās
“Reklāma Piektdienās”
 Laikraksts Reklāma Piektdienās Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Reklāma Piektdienās
Laikraksts Reklāma Piektdienās logo
“Reklāma Piektdienās”
krievu valodā
 Laikraksts Reklāma Piektdienās Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Reklāma Piektdienās krievu valodā
Laikraksts Ludzas Zeme logo
“Ludzas Zeme”
 Laikraksts Ludzas Zeme Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ludzas Zeme
Laikraksts Ludzas Zeme krievu valodā logo
“Ludzas Zeme”
krievu valodā
 Laikraksts Ludzas Zeme krievu valodā Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ludzas Zeme krievu valodā
Laikraksts Staburags logo
“Staburags”
 Laikraksts Staburags Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Staburags
Laikraksts Ezerzeme logo
“Ezerzeme”
 Laikraksts Ezerzeme Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Ezerzeme
Laikraksts Эзерземе logo
“Эзерземе”
krievu valodā
 Laikraksts Эзерземе Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Эзерземе
Laikraksts Vaduguns logo
“Vaduguns”
 Laikraksts Vaduguns Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Vaduguns
Laikraksts Stars logo
“Stars”
 Laikraksts Stars Latvijas karte
  • P
  • O
  • T
  • C
  • P
  • S
  • S
 Iesniegt līdzjūtību laikrakstā Stars

Citi 307.lv pakalpojumi

Ērti un izdevīgi

Sludinājumi Laikrakstos

Jaunums! Turpmāk 307.lv portālā ir pieejamas divas jaunas atlaides!

Ieteikt draugiem Recommend
Tweet